Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Man godīgi jāsaka, ka es biju palaidis garām ziņas par šo modeli. Es noteikti būtu jau iepriekš sapriecājies, jo šī ir brīnišķīga ideja. Elektromobilis, bet ar benzīna dzinēju. Jā, nopietni. Tas ir reizē gan dīvaini, gan ļoti loģiski. Tas gan nav nekāds brīnumlīdzeklis, taču noteikti ir ļoti interesants.
Tātad stāsts ir vienkāršs. Automobilim ir iekšdedzes dzinējs, kurš darbojas tikai kā ģenerators. Tas darbojas neatkarīgi no braukšanas režīma un tas nav sasaistīts ar riteņiem. Tas klusu rūc un cītīgi ražo elektrību, kuru, savukārt izmanto elektromotors, kas dzen auto uz priekšu.
Līdzīgu ideju jau bijām redzējuši iepriekš pirmajos (jaunās ēras) elektromobiļos, kam papildus baterijām bija iekšdedzes ģeneratori. Vislabāk zināmais ir BMW i3, tiesa, tas primāri ir bateriju elektromobilis ar iespēju papildināt uzlādi. Qashqai, savukārt, nav nekāda lielā baterija. Tīri elektrorežīmā ar to tālu neaizbraukt. Bet tas arī nav vajadzīgs, tā nav šī auto būtība.
Kāda ir jēga no šāda iekšdedzes dzinēja kā ģeneratora? Kāpēc gan to nepiejūgt parastā hibrīda režīmā? Pavisam vienkārši - neliekot dzinējam griezt riteņus, tas var darboties daudz optimālākā režīmā. Nevis visu laiku tikt raustīts starp 1-5 tūkstošiem apgriezienu, bet gan darboties kaut kādā savā optimālajā ritmā, radot maksimālu jaudu ar minimāliem izmešiem un mazāku degvielas patēriņu. Turklāt nav vajadzīgas tādas sarežģītas lietas kā pārnesumu kārbas. Protams, sistēmu sarežģī nepieciešamība pēc baterijas un pats elektromotors.
Šo ideju noteikti labi pazīst dažādas būvtehnikas un lokomotīvju meistari. Arī tajos dzinējs ražo elektrību, bet uz priekšu kustina elektromotrs. Ar to gan līdzības beidzas - Qashqai neuzvedas ne kā traktors, ne vilciens.
| | |
| |
|
| |
TupunTuries.lv saprātīgi IT risinājumi - vieta mājaslapām un e-pastiem →
|
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Ir mazliet grūti atšķirt šo auto no tā otra. ID5 no ID4. Tie ir teju identiski, tikai tas dārgākais ir mazliet stilīgāks. Mazliet sportiskāks. Mazliet vairāk ar kupejas noskaņu dizainā. Faktiski lietojot gan īsti atšķirības nav. Ietilpīgi, ērti, moderni. Izskatās mazliet jocīgi, bet nepārprotami mūsdienīgi.
Tam ir 82 kWh baterija, kas sola ap 490 kilometriem. Reāli tie ir 450. Kas ir jau pilnīgi pietiekami. Ikdienā var nedēļu brauktāt apkārt un nedomāt par uzlādi. Protams, kad tālāk jātiek, tad drusku jāpaplāno. Mēs, kā ierasts, aizbraucām uz Ventspili. Otrajā dienā, kad gribēju lādēt, mans “iemīļotais lādētājs” bija aizņemts, tāpēc aizbraucu uz nākamo. Nekādu problēmu.
Pēc noklusējuma auto piedāvā uzlādi līdz 80%. Tas ir saudzīgāk baterijai. Bet, protams, ja zini, ka būs jābrauc tālāk - uzstādi, lai lādē pilnu. Šim uzlāde notiek ar ātrumu aptuveni 5 kilometri minūtē. Kas ir ļoti ok. Kamēr aizej uz Bitīti pēc kanēļmaizītes, būs jau atpakaļceļš ielādēts.
ID5 GTX ir Škoda Enyq Coupe dvīnis. Pēc izskata nepateiksi - dizaini ir būtiski atšķirīgi. Gan iekšpusē, gan ārā. Ja Škoda ir vairāk klasiska, tad šis ir izteikti moderns. Mazliet dīvains, bet tas jau piedien pie modernuma. Vietām gan vācieši ir pārcentušies ar modernumu. Tās pašas logu atvēršanas pogas. Šeit ir tikai divas pogas un tad skārienjutīga virsma, kas šīs pogas pārslēdz starp priekšējiem un aizmugurējiem logiem. Tātad, lai atvērtu logu priekšā un aizmugurē, vispirms atver priekšā, pārslēdz logu slēdža režīmu (!!) un tad atver aizmugures logu. Tas pats pretējā virzienā. Nav pieklājīgu vārdu kā nokomentēt šo risinājumu. Turklāt tas ir iešmugulēts arī pārējiem VW elektromobiļiem.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Man likās, ka tik tikko jau es braucu ar Karoq. Tas gan bija Scout versijā. Bet tad nodomāju, ka droši vien tas bija Kamiq nevis Karoq, jo vienmēr jaucu šos abus modeļus. Tagad apskatījos - nē, tas tomēr bija Karoq, bet tas bija pirms trīs gadiem! Es nespēju šo skrienošo laiku…
Karoq tagad ir atjaunināts ar dažādiem vizuāliem un citiem sīkumiem. Te nav nekā dramatiska, viss ir rāmi un prātīgi. Mūsu auto ir SportLine, kas nozīmē vēl stilīgākas vizuālās detaļas, plānākas riepas, dažādus akcentus. Gaitas ziņā gan SportLine no parastā neatšķiras. Un tas ir labi. Man šķiet. Jo auto brauc ļoti patīkami. Ne tas kratās, ne ir ciets, ne tas gāžas. Tas vienkārši ir ļoti patīkams. Reti kad gadās tādi auto, kam tik harmoniski saskan jauda, gaita un uzvedība. Vienkārši iekāp un brauc. Kā jau Škodā. Tiesa, dažkārt arī Škodas tiek drusku sapurgātas.
1.5 litru dzinējs un septiņpakāpju automāts. Interesanti, ka pārnesumu svira ir lielā, mehāniskā. Šeit vēl nav mazais elektroniskais puļķītis kā daudziem citiem auto. Gribētos, lai mazāk vietas aizņem.
Dzinējs ir atsaucīgs un elastīgs. Kā ierasts es lielāko daļu ceļa braucu Eco rēžīmā. Bet brīžiem pārslēdzos uz Sportu. Izmaiņas ir labi jūtamas. Protams, auto nekļūs par kartingu, bet tas kļūst daudz atsaucīgāks un ātrāk reaģē. Reizēm noder, lai izkļūtu no čammīgas pilsētas satiksmes vai vienkārši “pavēdinātu galvu”.
Viens gan mani kaitina. Braukšanas režīmu pārslēgšana. Pirmkārt, auto vienmēr aizmirst iepriekš lietoto režīmu un pie katras startēšanas atgriežas Normālajā režīmā. Tas dikti kaitina. Ja reiz es izvēlējos, tad gribu to lietot līdz atkal izlemšu mainīt. Un otra lieta ir paši tie režīmi. Es arvien nesaprotu kāpēc vajag četrus dažādus, ja pilnīgi pietiktu ar Eco/Sport pārslēgšanas opciju.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Zinu, zinu, virsraksts ir kapitāli banāls. Bet toties ļoti tematisks. Spring ir pirmā pavasara bezdelīga - pirmais elektromobilis par salīdzinoši nelielu cenu. Jā, tā nav Tesla, tā nav pat Zoja, taču šis ir ļoti būtisks auto. Tam ir viens uzdevums - mainīt pašreizējo stagnējošo elektromobiļu tirgu. Jā, es paskaidrošu ko ar to domāju.
Tie, kas lasa Kakao regulāri, būs ievērojuši, ka es regulāri sūkstos par automobiļu cenām. Jā, forši auto, jā labi iet, bet ellīgi dārgi. Jo īpaši tas attiecināms uz elektromobiļiem. Tehniski nekas neliedz uzražot lētu elektromobili. Bateriju tehnoloģija un kopējā EV situācija ir pamatīgi attīstījusies līdz tādam līmenim, kad tā vairs nav primāri eksperimentāla tehnoloģija. Plašam patēriņam elektromobiļus ražo jau desmit gadus. Sākotnēji šie auto bija ļoti dārgi, jo tehnoloģija bija jauna (es runāju par mūsdienu EV tehnoloģiju; to, ka elektromobiļi parādījās jau 19. gadsimtā mēs visi zinām), taču ar laiku tā ir atstrādāta un kļūst lētāka. Es nesaku lēta, bet lētāka. Taču elektromobiļu cenas arvien ir nejēdzīgi augstas. Teslas par simts tūkstošiem, folksvāgeni par piecdesmit, reno par trīsdesmit. Tas ir nejēdzīgi daudz. Un nepamatoti. Tas ir, nepamatoti no pircēju viedokļa. No otras puses - ražotāja viedokļa, protams, tas ir ir pats saldumiņš.
Šobrīd autobraucēji lavīnveidā sāk pieņemt elektromobiļus un sāk tīkot pēc tādu iegādes. Tātad pieprasījums ir milzīgs. Tātad cilvēki *grib* pirkt. Un ja tu *gribi*, tad maksā! Tāpēc ražotāji sākotnēji piedāvā īpaši dārgus, dārgi aprīkotus elektromobiļus. Pat lētāka segmenta auto tiek vispirms piedāvāti īpaši dārgās komplektācijās. Sak, ja tik ļoti gribi, tad maksā.
Pats par sevi jau tas nav nekas slikts. Biznesu uzdevums ir pelnīt un ja cilvēkiem ir lieka nauda - uz priekšu! Tomēr drusku kremt, ka no šī foršā un [lokālajai] videi draudzīgā transporta tirgus ir izstumti “parastie” cilvēki. Tie, kas līdz šim skatījās uz “golfiņu” par divdesmit tūkstošiem, redz, ka tāda paša labuma elektromobilis ir vismaz trīsdesmit vai četrdesmit tūkstoši. Gauži. Un tad pēkšņi - Spring!
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
R un Allspace. Arī Allspace ir R, bet tas ir citādāk. Tas nav īstais R. Toties R… rrr, tas tik ir R!
Nu, tā, īsumā. Viss taču saprotams?
Allspace ir mazliet garumā pastiepts Tiguan, kuram ir ierīkota arī trešā sēdekļu rinda. Teorētiski septiņiem cilvēkiem. Savukārt R ir īpaši jaudīgs auto, kas patiks tiem, kas vienmēr visur kavē. Vai vienkārši grib baudīt braukšanu ar sparīgu ieskriešanos un spēcīgiem trokšņiem izpūtējā.
320 zirgspēki un 4.9 sekundes līdz simtam. Nav slikti no ģimenes krosovera. Tā ģimene gan varētu iebilst pret sparīgo braukšanu. Auto ļauj diezgan labi ālēties gan šurpu turpu, gan uz sāniem. Tas ir - tas labi turas uz ceļa un aicina braukt drusku bezatbildīgi. Līkumos doties daudz ātrāk kā ierasts. Ātrāk sperties no tiem ārā un visādi citādi izbaudīt braukšanu. Protams, šis ir krosovers nevis zemais auto, tāpēc nevar aizmirst paaugstināto smaguma centru.
Man laimējās ar auto izbraukt gan pa sausiem, gan sasnigušiem ceļiem. Tā kā neesmu liels ātruma [pārsniegšanas] fans, tad lielāku prieku guvu ālējoties pa sniegu. Auto uzvedas ļoti kārdinoši un baudāmi. Un paredzami. Un kas priecē - tas nekratās. Protams, tas ir stingrs un nezvalstās, bet tas arī nekratās. Īpaši tad, ja izvēlas komforta režīmu, protams, apvienojumā ar sporta režīma piedziņu.
Īsāk sakot ir jautri ar R. Es neesmu sajūsmā par zilajiem akcentiem salonā, bet visādi citādi tas ir Tiguan kā Tiguan. Paredzams, saprotams. Ērts un loģisks. Izņemot tās skārienjutīgās pogas uz stūres, par kurām es nekad nebeigšu sūkstīties.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Prezentācijas bukletā ir veselas septiņas lapas kurās uzskaitīti visādi labumi, daudzi no kuriem šim auto ir ieviesti pirmo reizi. Tie visi ir jau redzēti citur, daudz, bet šai - mazākajai un lētākajai Škodai tie ir pirmo reizi. Ir tādi sīkumi kā krāsainās gaismas strīpiņas un ekrāns spidometrā, bet ir arī ļoti vērtīgas lietas. Piemēram drošības asistenti, apsildāma stūre un logs, telefona bezvadu lādētājs. Protams, arī stilīgs dizains, bet citādāk jau nevar.
Auto ir drusku lielāks kā iepriekš, bet liels tas nav. Vietas pietiek, bet pāri nepaliks. Kā ierasts, es priecātos, ja auto būtu pastiepts augstāks. Visiem būtu ērtāk. Bet tad jau tas neizskatīsies tik stilīgi. Pie stūres iekārtoties man nav nekādu bēdu. Sēdeklis ir adekvāts, viss pietiekami regulējas, visu var aizsniegt un pārskatīt. Par vietu aizmugurē man teica, ka es tur nevarēšot iekāpt. Izaicinājums pieņemts! Iekāpu! Un ziniet - nebija tik traki. Es “aiz sevis” varu sēdēt. Kājas, protams jātur plati, bet galvai un pašam vietas pietiek. Pēdējā laikā pierasts, ka tieši galvai tiek atstāts par maz vietas, bet šeit ar to bēdu nav. Nu, labi, ikdienā es negribētu tur rāpties iekšā un ārā - aizmugurē - jo tas nav diez ko ērti.
Atpakaļ pie stūres. Man patīk kā izskatās Škodu jaunā stūre, bet man ne pārāk patīk to lietot. Tās grozāmās skaļuma un ekrāna pogas izskatās super stilīgas, bet braucot tomēr ērtāk ir spiest nevis griezt. Visvairāk gan mani kaitina kruīza kontroles vadība, kas joprojām dzīvo uz atsevišķa puļķa zem stūres. Nu, varbūt šim “mazajam un lētajam” auto to var piedot, bet vispār šī lieta jau sen bija jālikvidē un pogas jāizvieto uz stūres.
Šis konkrētais auto ir labi aprīkots. Ļoti labi. Tam nav viss viss, bet ir ļoti daudz kas. Piemēram liels ekrāns instrumentu panelī. Tajā var mainīt kādus piecus dažādus izkārtojumus. Spidometrs pa vidu, spidometrs sānos, karte pa vidu, nekas pa vidu utt. Es vienmēr nobrīnos par šiem, jo nesaprotu kurš grib ar to visu krāmēties. No vienas puses navigācijas karte acu priekšā izklausās baigi labi, bet praksē taču mēs visi tāpat lietojam Waze un to, savukārt, arvien nav iespējams redzēt spidometra ekrānā. Attiecīgi tā smukā karte ekrānā paliek galīgi neizmantota. Tas, kas mani visvairāk priecēja bija “tas foršais škodas ekrāns” kurā redzami ir tikai divi cipari - sniedzamība (atlikušais iespējamais nobraukums) un ātrums. Šajā režīmā auto izslēdz pat degvielas līmeņa rādītāju, jo tas ir lieks - tu taču redzi kilometros cik tālu varēsi vēl braukt. Šis ir brīnišķīgs ekrāns un man ir skumji, ka tas nav pieejams citos VW grupas auto. Ir līdzīgi, bet ne tādi.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Tā bija pirmā lieta ko man pateica auto saņemot. Tikai nebrauc mežā! Iekāpjot auto ar uzrakstu Jeep, loģiski, ka gribas iebraukt dubļos, uzbraukt kalnā vai pārrāpties kādam akmens bluķim. Bet šis nebūs tas auto. Šis džips ir ikdienai. Pilsētai, …
Nē! Ziniet, es tā padomāju cik tas ir absurdi teikt, ka kāds auto ir paredzēts pilsētai. It īpaši auto ar paaugstinātu virsbūvi. Galu galā jau vecais topgīrs pierādīja, ka pat visnejēdzīgākos Āfrikas bezceļus var izbraukt ar parastu ģimenes universāli. Ja vēl to paceļ drusku augstāk, uzliek labas riepas un iemāca datoram kontrolēt saķeri, tad ar šādu “pilsētas” auto var izbraukt pļavas un kupenas. Mēs kaut kā esam ļoti sabijušies par savu auto patiesajām spējām un ja divreiz gadā jāaizbrauc uz laukiem pa lapām apkritušu ceļu, mēs sev attaisnojam apvidus auto iegādi. Bet reāli taču viss ko vajag ir jēdzīgas riepas un drusku drosmi.
Bet jā, šis nav bezceļu džips. Šis nav ne čerokijs, ne vranglers. Galu galā, šim ir tikai priekšpiedziņa. Un 1.3 litru dzinējs. Amerikāņi droši vien paģībst uz vietas uzzinot dzinēja izmērus, bet mēs šeit jau esam pieraduši pie maziem dzinējiem un zinām, ka tie mūsdienās ir gana jaudīgi.
Raķete, protams, kompass nebūs. Bet tas iet adekvāti. Min tikai pedāļus un skaties uz ceļu! Auto ir ērts. Neskatoties uz itāļu izcelsmi, salonā jūtams izteikts amerikānisms. Lieli kloķi un pogas, mīksti un gana plati sēdekļi un šādas tādas ačgārnības, kas mums šķiet dīvainas, bet viņiem ikdienišķas.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Viens no gaidītākajiem auto. Kaut kāpēc visi bija sajūsmā, kad ieraudzīja šo auto pirmajos attēlos un nepacietīgi gaidīja iespēju izmēģināt. Feins auto. Tajā ir kaut kas no astoņdesmito nostaļģijas. Plus, protams, divdesmito tehnoloģijas.
Auto ir lielāks nekā izskatās. Bildēs tas tiešām atgādina kaut ko starp astoņdesmito golfu un deviņdesmito deltu, bet dzīvē tas ir tuvāk kaut kādam kaškajam vai tiguānam. Tas ir drusku jocīgi, jo gribas auto uztvert kā mazāku. Protams, nav nekādu iebildumu, ka tas ir gana liels. Tātad gana ietilpīgs. Tas šeit ir galvenais. Salons ir plašs un brīvs un gandrīz ļoti loģisks.
Vienu gan es nesaprotu - kāpēc auto ir iecelts krosoveru klasē. Tam nav pilnīgi nekādu krosoverisku īpašību. Tas vienkārši ir liels hečbeks un par to nav ko kautrēties.
Dizains ir ļoti feins un tas ir papildināts ar dažiem drusku drosmīgiem elementiem. Viena no pamanāmākajām lietām ir “digitālie” lukturi aizmugurē. Tie tiešām izskatās forši, žēl, ka braucot pats nevari tos redzēt. Otra zīmīgā lieta ir plakanais panelis priekšā, bet par to man ir mazāka sajūsma. Grozies kā gribi, tik lielā un spīdīgā plastmasā neizbēgami var redzēt izliekumus un “defektus”. Kad to ievēro, tas traki samazina auto pievilcību. Tāpēc uz to labāk neskatīties. Vispār to varētu aplīmēt ar kādu matēto pārklājumu.
Šobrīd auto izskatās dikti moderns, bet mazliet māc bažas par to kā tas novecos. Vai nebūs tāpat kā ar megani un siviku. Jūs jau uzreiz ziniet, par kuriem ir runa. Kad iznāca - bomba, bet jau pēc pāris gadiem drosmīgais dizains ir novecojis. Es nesaku, ka aijonikam būs tāpat. Tikai mēģinu to iztēloties pēc gadiem septiņiem.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Šķiet RS Škodām vienmēr ir bijis mazliet kulta statuss. Kaut kas līdzīgs GTI un WRX, tikai, nu, prātīgāk un loģiskāk. Bet arvien diezgan nikni un jaudīgi. Tāpēc RS hibridizēšana sākotnēji liekas mazliet kā zaimošana. Hibrīds taču ir kaut kas lēns un garlaicīgs. Jā un nē. Šajā gadījumā - nē.
RS IV ir dikti interesants kompromiss. Tas ir gandrīz elektromobilis. Un hibrīds. Ja skatās tikai uz hibrīda daļu, tad auto galīgi nešķiet kā RS vērts - 1.4 litru dzinējs un elektromotoriņš… Bet āķis ir tāds, ka šis tomēr ir arī elektroauto. Ar kā jau minēju diezgan niknu elektromotoru.
Tīri elektriskajā režīmā auto var nobraukt 50 kilometrus. Bet šeit nav ātruma vai citu nosacījumu ierobežojumi. Tos 50 kilometrus šis auto ir elektromobilis. Kad 90% lādiņa būs beidzies, auto piešķils arī iekšdedzes dzinēju un pārtaps par hibrīdu. Tālāk tas darbosies klasiskā hibrīda režīmā - uzsāk ar elektromotoru, tad pieslēdz dzinēju, ripojot atslēdz dzinēju, kārtīgi uzminot pieslēdz elektromotoru utt. Visas šīs režīmu maiņas, protams, notiek absolūti nemanāmi.
Hibrīda režīmā elektromotru var uzskatīt kā elektrisko turbīnu un kompresoru. Tas palīdz dzinējam tur, kur tam iet grūtāk - uzsākt no nulles un aizpildīt citas “jaudas bedres”.
Kad lielā baterija ir iztukšota, ar braukšanu vien to nevarēs uzlādēt. Tikai agresīvi/sportiski braucot var “ielādēt” kādus 3-4 elektriskos kilometrus, bet visus 50 nevarēs gan. Lai tos uzlādētu būs jāmeklē štepselis. Un šeit atrodama arī auto lielākā bēda - lēnā uzlāde.
Ražotājs gan to sauc par ātro uzlādi, bet nē, tā ir lēnā uzlāde. Lai ielādētu tos 50 kilometrus pie Type2 štepseļa būs jāpavada četrarpus stundas. Tas ir traki daudz. Ar ātro uzlādi “īstie” elektromobiļi pa šo laiku uzēstu kādus 500 kilometrus. Tātad diemžēl RS IV nevar pielādēt kaut kur pa ceļam. Uzlāde ir jāieplāno iepriekš un mērķtiecīgi un visticamāk tā būs diezgan dārga - publiskie lādētāji mēdz skaitīt naudu ne tikai par kilovatiem, bet arī par laiku. Realitātē tas nozīmē, ka RS IV lādēšana jāparedz mājās (vai darbā), kur to var piespraust pie “parastās” rozetes un atstāt uz nakti. Ja tāda iespēja ir, tad viss forši. Tie 50 elektriskie kilometri pietiks vairumam braucēju ikdienas režīmā. Nebūs jātērē degviela un varēs baudīt klusu un ātru braukšanu.
| | | | |
|
| | |
Autors: Kārlis
Auto, Testi |
Leksusuks. Man patīk Lexus. Viņos ir kaut kaut kas foršs. Ne jau tikai tas pašsaprotamais luksusa dzīves apsolījums, bet tie auto ir tiešām feini un patīkami. Lielākoties tie ir pielāgoti ērtai braukšanai un tikai daži modeļi ir sačakarēti ar sportisko garu. UX arī ir tīri jauks, kaut drusku jau skrien pēc tāda sportiskāka pilsētnieka tēla.
Ar “parasto” UX tikos pirms diviem gadiem. Ja pareizi atceros, man viņš patika. Traucēja tikai “sportiskā” modeļa viltus sportiskums. Ar šo elektrisko UX viss ir citādi. Nu, ne viss, bet tas tomēr atšķiras. Tīri pēc sajūtām.
Auto viennozīmīgi ir dinamisks. Kā jau visi elektromobiļi - no nulles tas paātrinās zibenīgi ātri. Tas nespēj sasniegt lielus ātrumus ļoti strauji, bet klasiskajos pilsētas ātrumos - raķete. Bet! Auto ir smags. Kā jau elektromobilis. Un tas nozīmē, ka tam ir patīkamāka, vienmērīgāka gaita. Nav gluži peldoša vanna kā LS vai pat RX, bet tomēr - daudz patīkamāk braukt, kā cietajos, nervozajos “sporta” krosoveros.
Pats auto gan ir pārsteidzoši vecmodīgs. Un arī tas man patīk. Šeit ir neliels displejs spidometrā, bet, piemēram, baterijas uzlādes līmenis tiek rādīts ar “analogo” bultiņu gluži kā degvielas līmenis “parastajā” auto. Infoizklaides ekrāns ir tālu, maziņš un nav skārienjutīgs - tas jāvada ar skārienpaliktni. Daudzi ļoti sūkstās par šo Lexus skārienpalikti, bet man nav tik skarba attieksme. Drusku jāpiešaujas un tad viss aiziet. Var pat šļūkāt ar kursoru pa ekrānu nemaz neskatoties tam virsū. Tas ko gribētos gan ir vairāk tiešās piekļuves pogas. Divas. Vienu priekš Carplay un vienu klimatam. Viss pārējais tajā ekrānā tāpat ir pilnīgi lieks.
| | | | |
|
| | | |
... |
