Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kaspars

Brauciens uz Timbuktu, 3. daļa

Pasaule, Auto
Brauciens uz Timbuktu, 3. daaLasiet arī raksta pirmo un otro daļu.


Mauritānija

Mauritānija, zeme, kur visvairāk tuksneša, un kamieļu. Apdzīvo to mauri, kas ir seni arābu pēcteči. Melnie vēl nesen bija tikai vergu lomā, bet, kopš astoņdesmitajos gados verdzību oficiāli ir atcēluši, lēš, ka neskatoties uz to, vēl ap 200000 vergu šinī valstī ir.

Man nav skaidrs, ar ko iedzīvotāji nodarbojas. Šķiet, ka tirgojas visi, un visur. Tuksnesis, kas klāj gandrīz visu valsti, dažās vietās ir piemērots kamieļu audzēšanai, redz arī lielus kazu ganāmpulkus. Apmetnēs, caur kurām braucām, ar lielu entuziasmu cenšas mums pārdot jebko, šķiet, ka naudas ienākumu avots mēs esam vienīgais. Kādā trīsmāju ciemā nopērkam izrakstītu vilnas jostu – šeit naudu vēl joprojām sauc par dirhamiem.


12.janvāris
No rīta iepērkamies Neras tirgū, un, nedaudz pameklējot pareizo virzienu uz Sokolo miestu, beidzot izkustamies. Ceļš ir daudzu un dažāda izmēra ceļu mudžeklis, kas pēc kāda brīža sāk vīties ap jaunbūvējama ceļa trasi, te pa vienu, te pa otru pusi. Pēc kopīgas benzīna liešanas šādā it kā krustojumā pazaudējamies viena mašīna no otras. Vairākas stundas gan viens gan otrs maldamies tālāk, kā vēlāk izrādījās, katrs pa savu virzienu, lai beigās jau ap četriem satiktos pie tā paša Sokolo. Tīrais brīnums, ka tā, jo mēs braucām pa citu ceļu, bet Maruta ar Vili – pa pavisam citu. Bet izmisums abpusēji jau bija sitis augstu vilni. Tīrās nejaušības dēļ satikāmies pie vienīgā tiltiņa pāri dambim, kad micubišits bija pieņēmis lēmumu doties atpakaļ mūs meklēt. Pāris minūtes uz vienu vai otru pusi – un mēs nesatiktos.



Braucām līdz sešiem gar biezi apdzīvotu kanālu, kur gar abām pusēm bija daudz rīsa lauku, un citu lauksaimniecības atribūtu. Redzējām arī daudz sieviešu, kas kanālā mazgāja drēbes, traukus, un pašas sevi – līdz ar to pamanīju pirmo kailo sievietes krūti trīs nedēļu laikā – krietni melnu gan.

13.janvāris
Turpinām ceļu. Ceļš – tas nozīmē virziens, jo pa izbūvētā ceļa vietu parasti nav iespējams braukt, ceļš vijas abpus trasei, te pa vienu, te pa otru pusi, līdz Nampala miestam, kur nopērkam maizi. No Nampala līdz Lere, ap 140 km, ceļš izbūvēts nav, sekojam tikai iebrauktajām sliedēm. Lere mums iznāk saķeršanās ar varas pārstāvjiem – tiem nepatīk mūsu pasēs iespiestie Nera policijas zīmogi, un, pēc garām diplomātiskām pārrunām, par 50 eiro mūsu pasēs nonāk ‘pareizie’ Lere zīmogi. Lere arī iztērējam mūsu pēdējos CFA frankus par maizi, un pievakarē ierodamies Niafunke pilsētā.
Pa ceļam daudz līdzenumu, arī izdeguši palmu meži.

Vakarā izstaigājam pilsētiņu, iepērkam drusku pārtiku, un arī desmit zivteles, ko, kopā ar alu un svaigu maizi ar kāru muti notiesājam vietējās viesnīceles luksusa istabā.

14.janvāris
Ieradāmies Timbuktu. Beidzot kaut kas līdzīgs cinivilizācijai. Atradām viesnīceli, kur palikt pa 3 naktis uz jumta. Arī internets beidzot ir atradies, tikai ir ļoti, ļoti lēns.



15.janvāris
Internetā izlasījām, ka Parīzes Dakāras rallijs tomēr caur Timbuktu neies. Izmainīts maršruts, vai kas, un arī uz Timbuktu mūzikas festivālu mēs ieradāmies dienu par vēlu. Tāpēc šodien tikai apskatījām pāris mošejas, un devāmies prom, pāri Nigēras upei ar mazu prāmi. Prāmis atiet vienkārši no krasta, nekāds speciāls mols vai piestātne tam nav būvēta. Neticami, bet visi gribētāji uz prāmīša satilpa, viena smagā mašīna, un kādi deviņi džipi. Nigērai pāri braucām kādu pusstundu, vērojot vietējo zvejnieku vienkoces, un citu ostas kņadu, kur no lielām pirogām nesēji krāva ārā maisus ar labību.

Pēc tam 200 km pa ļoti sliktu ceļu – viena vienīga trepe – līdz Diogenza pilsētiņai. Pēc kartes izskatījās, ka ceļā jābūt kādiem ezeriem, bet nekā – izžuvuši, un līdz ar to nekāda saimnieciskā darbība visu ceļu redzama nebija, ja neskaita dažus govju un kazu barus ap nedaudzajām akām.

Izbraukuši cauri Diogenza pa vietējo tirgus ielu, iegriezāmies kalnos, kur sākas Dogon zeme – citāda province. Ar ko tieši citāda, redzēsim rīt.

16. janvāris
Palikuši pa nakti netālu no vietējiem kapiem, no rīta abi ar Uģi izdomājām pakāpties pa kalniem, pie kuriem gulējām. Uģis, lūrot pa telts ieeju, lēsa, ka uziet un noiet varot pa dienu. Es domāju, ka mazāk. Un tā gājām, tāda sīcene vien bija, varbūt ap 300 metri pa vertikāli, bet lieli klints bluķi. Pusceļā vienā aizā ieraudzījām vecas pamestas mājas – šķirbas klintī. Tajās esot dzīvojuši pirms 500 gadiem kādi citi ļautiņi, tagad mājas pamestas, un tagadējie Dogon zemes iedzīvotāji domā, ka tiem ir bijuši spārni, jo citādi pie šiem mājokļiem netiek. Visādi izmēģinājāmies piekļūt tuvāk pie šiem mājokļiem, bet nekā – vai nu 5 metri no augšas, vai 3 metri no lejas – tuvāk nekādi. Tikai stundu vēlāk jau bijām atkal lejā, un braucām tālāk. Tālāk nozīmēja kādi pāris kilometri pa smilšainu ielejas ceļu, ēzeļu pajūgu iebrauktu, tad ceļš aizvijās uz augšu, pa ļoti akmeņainām nogāzēm.




Beidzot tas vairs ceļš ir tikai nosaukuma pēc, jo viss ceļa pildījums ir aizskalots, palikuši tikai akmeņi. Līdzenākās vietās ir redzams, ka pa šo ceļu ceļojuši tikai velosipēdisti un ēzelisti, bet bez pajūgiem. Kādās pāris vietās veicam nelielus ceļa pielīdzināšanas darbus – piemetam lielākajās bedrēs akmeņus, jo pat mūsu auto nespēj kustēties uz priekšu.

Bet darbam ir arī augļi – kad beidzot uzbraucam plakankalnē, izbraucam cauri dažiem ciematiņiem, kur baltais cilvēks nav biežs viesis. Mazi bērni no auto trokšņa bēg un bīstas, lielie kautrīgi māj ar rokām, un, uzrunāti par virzienu, neko sakarīgu paskaidrot nespēj. Nodarbojas viņi šeit ar kapļa lauksaimniecību, audzē sīpolus un tabaku, redz arī kādu kāpostu un kartupeļu lauku. Visa apūdeņošana ir ar rokām, smeļ no akām, vai nes ūdeni no atklātām ūdenstilpnēm ar ķirbja pudelēm, bet redz jau arī pa kādam plastmasas spainim, un vienā vietā arī benzīna ūdens sūkni. Sīpolus kaltē uz lauka, ber maisos, un ar ēzeļu pajūgiem nogādā lielākā miestā uz tirgu. Sīpollokus arī kaltē, un spiež dūres lieluma bumbās – laikam kā garšvielu? Kur sausāks, tur redz tikai govju un kazu ganāmpulkus.

Jau pēcpusdienā izbraucam uz jaunbūvējama vietējā ceļa trases – buldozeri izstumj stigu, ar tīri modernām kravas mašīnām saved sarkanu, mālainu granti, ko ar buldozeriem izlīdzina, un ar veltņiem blietē. Granti iegūst turpat blakus. Bīstamākās, stāvākās, un izskalošanas apdraudētās vietas bruģē ar akmeņiem, apmēram 2,5 – 3 metru platumā. Viss bruģēšanas un mūrēšanas darbs ir ar rokām vien. Bija viens betonmaisītājs, citur javu maisa ar rokām. Kad izbraucam uz izbūvētā ceļa, secinājām, ka labs, bet ja ceļu nekops, ātri vien tas tiks izdangāts un sagrauts.
Pievakarē ieradāmies Bandiagra pilsētiņā, apmetāmies auberge uz jumta.

17. janvāris
Izlēmuši labāk apskatīt Dogon zemi, no rīta dodamies kalnu nogāzes virzienā ar vienu mašīnu. Pēc 40 km pa labi izskalotu ceļu – labi var redzēt, kas no ceļa paliek pāri, kad tas nav kopts, ierodamies pie Dourou ciema. Ceļvežos rakstīts, ka visos miestiņos par paviesošanos jāmaksā nauda. Tas būtu OK, bet pie šī ciema mums uzbrūk tik aktīvi gidi, ka ne atkauties. Laižamies prom, un atrodam ceļu, pa kuru var nobraukt no kraujas ielejā. Kādi 5 kilometri pa smilšainu ieleju, un piestājam pie viena ciemata. Uzreiz ir klāt aktīvākie ciematnieki, un no viņu vidus ātri izvirzās mūsu vadonis.

Ir gan skaidrs, ka bez šī gida – Dāvids bija viņa vārds – nekas no apskates mums neiznāktu. Ciems izvietojies uz nogāzes akmeņu kaudzē, un taciņas praktiski nav redzamas. Pie ciema piekļūt bez zināšanas, kur jāiet, nemaz nav iespējams. Dāvids parāda mums arī katoļu baznīcu, bet jau pirms tam skaidrs, ka šeit nedzīvo tikai musulmaņi – redzējām sivēnus. Vecā baznīca, ar svētā bildi pie sienas, praktiski ir sabrukusi, kopš uzcelta jaunā – ielejā, un ar skārda jumtu. Ciematnieki – to esot ap 250 – dzīvo māla kleķa būdās, un apstrādā zemīti, cik nu viņiem tās ir. No kalniem tek strautiņš, kas beidzas nelielā dīķītī, kur mīt zivis un vismaz 2 nelieli krokodili, kas ir svēti. Tikai par krokodilu fotografēšanu mums jāizlūdzas ciema vadoņa labvēlība, dodot tam pāris kola riekstus. To mums nav, bet tiek pieņemti arī 2000 CFA franki.



Izvadāti pa miestu, nonākam mūsu gida ‘viesnīcā’, kur nolemjam paēst. Principā paēšana notiek viņa mājas pagalmā, kur, kamēr taisa ēst, sarodas vietējie daiļamata meistari ar savu produkciju. Tirgojamies, un nopērkam kādus suvenīrus. Pusdienās spageti un vista, ko dzirdam nokaujam turpat aiz stūra. Vista cieta, bet tiek arī mīksti kumosi – aknas un sirds.

Vakarā atgriežamies Bandiagara.

18. janvāris
No rīta aši veicam nieka 70 km līdz Mopti pilsētai, kas atrodas pie Nigēras un Bani upes satekas. Uzreiz no rīta pie pašas upes ostas nokļūstam vietējo ‘gidu’ nagos, un noīrējam pirogu 3 stundu izbraucienam pa upi. Piroga ap 8 metri gara, ar plakanu dibenu, tiek stumta ar kārti, vai airēta ar vienu airi. Laivinieks mūs izved gar ostu kur pirogās krauj kravas, un notiek visa dzīve, līdz dažiem zvejnieku miestiem kur pieturā mūs, protams, ieved kārtējā suvenīru tirgotuvē. Vēlāk, kad staigājam pa pilsētu, suvenīru tirgotāji mūs vajā pilnīgi visur. Pilsētā vispār nekas cits nenotiek, kā tikai tirgošanās, tirgo visu un visur. Interesantākā vieta bija vietējā dzertuve, kur dzēra pašbrūvēto alu, un spietoja mušas. Alus, vēl silts un duļķains, garšo pēc brāgas, un maksā ap 50 santīmi litrā.

Ātri vien aizlaidāmies no tā burkšķa prom, un apmeklējām pirogu būvētavu. Pirogas – dažāda izmēra – taisa no sarkankoka, kas tiek importēts no Ziloņkaula krasta, un ir ļoti dārgs. Dēļus sastiprina kopā ar turpat uz vietas kaltām naglām. Izskatās, ka process ir ļoti ilgs, un nav brīnums, ka liela kravas piroga maksā līdz pat 10000 eiro.

Tikuši vaļā no mūsu gida (7 lati par visu dienu) apmetamies katoļu misijas ‘dienesta viesnīcā’, kas ir turpat pie upes.
Turpat aiz stūra atrodas arī šņabja bode...

19. janvāris
Paēdam katoļu brokastis, kas ir tieši tādas pašas, kā visur – šķīstošā kafija, marmelāde, sviests, un bagete.

Dodamies uz Djenne pilsētu, kas slavena ar savu veclaiciskumu, saglabājusies gandrīz neskarta kopš 15. – 16. gadu simteņa, kad bija pilsētas ziedu laiki, pilsēta bija uz svarīga Sahāru šķērsojoša karavānu ceļa. Lai tiktu pilsētā, ir jāpārceļas pār Bani upi ar arhaisku prāmīti. Protams, klāt jau ir arī neiztrūkstošie gidi un suvenīru pārdevēji, jaunums starp viņiem ir bērneļi, kas cenšas pārdot no konservu kārbām gatavotas rotaļlietas. Savu gidu nolīgstam pilsētas centrā, pie mošejas. Viņa vadībā izstaigājam pilsētu krustām šķērsām, bet mošejā iekšā netiekam. Pilsētā vecajām mājām pēc tornīšu un frontonu skaita var noteikt saimnieka sievu un bērnu skaitu.



Lielākais, ko redzējām, bija 4 sievas un kādi 15 bērni. Tagad tajā mājā bija bibliotēka. Djenne ir ļoti laiska un lēna pilsēta, salīdzinoši ar Mopti. Pēc garšīgām pusdienām ‘restorānā’ Le Fleuve dodamies prom pa maziem grants ceļiem. Pēc tam, kad 800 metru vienam auto no otra Mitsubiši saplīst riepa, un reindžam beidzas benzīns, pie kam reindžā ir domkrats, bet micubiši – benzīna lejamā šļauka, turpat ceļmalā dodamies gulēt.

20. janvāris
Turpinām ceļu. Micukam atkal mīksta riepa, bet 2 reiz dienā to piepumpējot, gaiss turas. Iebraucot nākošajā miestā, no rokas pumpja iepumpējam 20 litrus benzīna, un saremontējam divas micuka riepas.

Izbraucot no miesta – ekstrīms! Pēkšņi priekšā izgriežas smagais auto, bet reindžam pazūd bremzes! Kaut kā no smagā izvairāmies, bet bremžu nav. Pēc īsas inspekcijas tiek anulētas aizmugurējās bremzes vispār.

Pie Segou pilsētas mums konflikts ar varas pārstāvi – piesienas pie fakta, ka mums nav apdrošināšanas. 10000 CFA franki.

Pēc Segou nogriežamies pa granteni, kam jāiet gar Nigēras upi. Tikai pēc 60 km tiekam pie pašas upes, kur nopeldamies, un vāram ravioli.

21. janvāris
Palikuši ap 200 km līdz mūsu ceļojuma beigām Bamako. Par šiem 200 km micubiši sabeidzas vēl divas riepas! Kopā šim auto jau sešas reizes ir riepas defekts! Vietējo riepu darbnīcu jaukumus esam izbaudījuši pārpārēm. Pat nopērkam vienu lietotu riepu, par 15000 CFA.



Tā braucot, ap vieniem esam Bamako. Pilsēta izmēros kā Rīga, bet mums nav neviena pieturas punkta par dzīvošanas iespēju. No ceļā satiktiem vāciešiem dabūjām ieteikumu par auberge netālu no upes, un blakus futbola laukumam. Pēc tādiem vien norādījumiem neko neizdodas atrast.

Riņķojam pa centru, kamēr atrodam labu (un dārgu) restorānu, kur paēst pusdienu, un nosvinēt atbraukšanu. Tad sazvanām lietuvieti Jonas, kas jau šodien ir aizbraucis prom no Bamako. Tomēr viņš iesaka sameklēt citu leiti, kas šeit dzīvo, un palikt pie viņas. Bet, kamēr viņš sadzen rokā vajadzīgo telefona numuru, mēs esam atraduši jauku vietiņu, kas pieder francūžiem. Pilnīgi bez izkārtnēm un citiem atribūtiem, bet ļoti jauki iekārtots iestādījums, un pa ļoti pieņemamu cenu. Turklāt izskatās, ka šī ir tā pati vieta, ko ieteica vācieši.

Nomazgājām mašīnas, un tagad dzeram aukstu alutiņu.

21.-25. janvāris
Nīkstam Bamako, mēģinādami pārdot mašīnas. Tā kā tās ir ar benzīna motoru, ar automātisko kārbu, un ar stūri nepareizajā pusē, tad īpaši liela interese par šiem dzelžiem nav. Tomēr beigu beigās izdodas tās pārdot salīdzinoši izdevīgi.

Satiekam lietuvieti Viktoriju Džabara, kas jau no 1979. gada dzīvo Bamako, precējusies ar malieti. Šis vīrs – dzejnieks – 10 gadus mācījies Maskavā, un tulkojis Raiņa ‘Lauztās priedes’ bambara valodā! Tagad Viktorijai ir jau 65 gadi, bet vēl jo projām viņa strādā vietējos teātros par režisori. Pavadot pāris vakarus šinī ģimenē, uzzinām daudz jauna par Mali vēsturi, sadzīvi, un to mazumiņu kultūras, kas viņiem tur ir.
24. janvārī beidzot dabūjam Mali vīzas, un 26. janvārī caur Kasablanku un Londonu lidojam mājās.

Bamako lidostā mūsu pases pārbauda 8 reizes!
Pēc Bamako Kasablanka škiet īsta civilizācijas pērle (lai gan lepnās lidostas tualetē ir beigts prusaks), un Londona jau pavisam smalka, bet auksta gan.

Mali
Mali beidzot ir īsta Āfrika. Milzīga valsts, divreiz lielāka kā Vācija, ar 10 miljoniem iedzīvotāju. Ziemeļu daļa, no Alžīrijas robežas līdz pat Timbuktu un Nigēras upei ir Sahāras tuksnesis. Dienvidu daļa, lai gan arī cieš no sausuma, tomēr ir pietiekami mitra, lai ļaudis varētu nodarboties ar lopkopību un augkopību. Līdz ar to šajos apgabalos valda relatīva pārticība. Visauglīgākie apgabali ir ap Nigēras upi, kas reizi gadā pārpludina plašu apgabalu, sauktu par Nigēras iekšzemes deltu.

Mali galvenā saziņas valoda ir Bambara, bet vispār šeit dzīvo ap 30 dažādu tautību. Bambara valoda lēnām izspiež citas vietējās valodas, par ko minoritāšu gaišākie prāti nemaz nav priecīgi.




Maliešu galvenais satiksmes līdzeklis ir mopēds. Ir gan arī mašīnas, Bamako pat ļoti daudz lepnu auto, bet mopēds ir galvenais verķis. Ja jaunam čalim ir īsts, japāņu jamaha, nevis ķīniešu rojal, tad visas ciema meitenes skrien pakaļ viņam. Tālāk laukos transportam daudz izmanto ēzeļu pajūgus, redz arī vēršu divjūgus. Mazākus nesamos sievietes lielos apmēros nes uz galvas. Noiet ap 15 – 20 km uz tirgu, lai tur pārdotu bļodu salātu, un tad nāktu atpakaļ daudzām ģimenēm ir norma.

Mali ciema vidū ir mošeja, netālu no tās – tirgus. Ikdienā tas izskatās pustukšs, pilns ar rosību tas ir tikai reizi nedēļā, kad ir lielais tirgus. Tad attiecīgā ciema virzienā plūst tirdzinieku straumes no plašas apkārtnes.

Tirgū sievietes iepērk ikdienas maltītei vajadzīgo produktu daudzumu, par summu, ko atvēlējis saimnieks, vīrs, un pavēlnieks. Rādās, ka mājās nekā lieka nevienam nav, jo vairāk kā pāris zivis, rīsa sauju, garšaugu buntīti, parasti viņas nepērk. Ja vajadzīgi milti maizei, vai putraimiem līdzīgs izstrādājums putrām, tad vai nu to sagrūž piestās, vai, ja ciemā ir, dodas pie vīra, kam pieder nelielas dzirnavas, parasti darbināmas ar benzīna motoru. Tur arī tiek samalts ikdienai nepieciešamais miltu daudzums.

Pa tirgiem klīst puikas ar maziem spainīšiem rokās, un diedelē. Izrādās, ka tie nav ubagi, bet zēni no islāma skolām, kur, kādā no apmācību pakāpēm, tiem jāiziet sūrā dzīves skola, un pašiem sev jāsadiedelē pārtika. Lielākās pilsētās, protams, ir daudz arī vienkārši dzīves pabērnu, kas cer uz bālģīmja devīgo roku.

Mali iedzīvotāji vispār ir ļoti laipni, tiem, it īpaši bērniem, ir liels prieks parunāties ar balto, tāda atrakcija bieži nenotiek.

  
 
 Iepriekšējais →


.


↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv

Realizācija Tup un Turies