Pirmie iespaidi par Nissan Pulsar: melnais pret balto

Paceļ rokas, kurš atceras Almera. Feins auto bija. Citur pasaulē to pazina kā Pulsar jau kopš 1978. gada. Pērn Pulsar vārds atgriezās arī Eiropā. Tas būtībā ir japāņu "Golfs", kurš slēpjas mazliet savdabīgā ādā. Tiklīdz parādījās pirmās bildes ar jauno Pulsar, man uzreiz bija skaidrs, ka man šis auto patiks. Man patīk loģiski auto. Kompakta izmēra, ietilpīgi, saprātīgi aprīkoti. Pirmoreiz iekāpjot testa auto, gan nācās mazliet vilties. Otro reizi testējot vīlos vēlreiz. Bet auto man joprojām patīk, atliek tikai izvēlēties pareizo. Balto vai melno?

Pulsar ir būvēts uz Qashqai pamatiem, kas nozīmē, ka tam ir garākā riteņu bāze savā klasē. Tas pats par sevi droši vien neko daudz neizsaka, bet tam ir viens ļoti patīkams "blakus efekts". Pulsar aizmugurē sēdošajiem ir visvairāk vietas kājām, salīdzinot ar citiem kompaktauto. Pat, ja pie stūres sēž basketbolists, aizmugurē varēs ērti iekāpt un sēdēt normāla auguma cilvēks.

Arī bagāžnieks esot viens no lielākajiem. Es gan necentos tajā iestūķēt neko īpaši milzīgu. Vai kāds vispār īpaši pievērš uzmanību kompaktauto bagāžnieku izmēriem?

Salons ir visai tipiskā mūsdienu Nissan garā - vienkāršs, saprotams un gana kvalitatīvi nostrādāts. Jā, tur priekšā paneļa plastmasa ir cieta, bet visur, kur normāli gadās pieskarties, materiāli ir ļoti patīkami. Paneļa vidū ir liela "planšete", kurā atrodas klimatkontrole un infoizklaides iekārta. Arī šeit nekādu pārsteigumu, viss ir saprotams un ērti aizsniedzams. Izņemot USB ligzdu, kas kopā ar 12 voltu rozeti paslēpta kārbiņā zem elkoņu balsta. Gribēsiet pieslēgt telefonu - nāksies stiept USB vadu pāri visai viduskonsolei. Man patīk telefona turētāju stiprināt stūrei kreisajā pusē, kur tas mazāk traucē. Šajā gadījumā nākas meklēt īpaši garu USB. Sīkums, bet gribētos, lai autoražotāji vairāk piedomā par reālo lietojamību, nevis tikai teorētiskajām iespējām.



NissanConnect infoizklaides iekārta ir viena no lietošanā vienkāršākajām - tai ir gana daudz fizisko pogu, kas ātri ļauj nokļūt tieši tur, kur vēlies, un nav daudz jākrāmējas ar skārienjutīgo ekrānu. Pieslēdzot telefonu ar Bluetooh, var klausīties mūziku, podkāstus, zvanīt un sarunāties ar Siri. Tās būtībā ir ļoti vienkāršas lietas, bet pārsteidzoši daudzi auto to nespēj normāli nodrošināt.

Ekrānā var skatīties arī navigācijas kartes un "360 grādu" videokameras attēlu. Navigāciju gan neaiztiku, jo neviena no iebūvētajām navigācijas sistēmām nav ne uz pusi tik ērta un gudra kā telefonā esošās. Tā visapkārt-visriņķī kamera gan ir feina padarīšana. Auto ir aprīkots ar četrām kamerām un, saliekot kopā to attēlus, tiek izveidots virtuāls "skats no augšas". Tas lieti noder manevrējot šaurās bezizejās. Kamera ieslēdzas automātiski, kad ieslēgta atpakaļgaita, bet to var ieslēgt arī manuāli ar podziņu panelī. Diemžēl - vai par laimi - tā darbojas tikai pie ļoti maziem ātrumiem. Dzenoties pa šoseju nevarēs blenzt ekrānā uz garām zibošajiem ceļa apzīmējumiem.



Es gan personīgi priekšroku dodu perimetra pīkstuļiem. Kamera liek skatīties ekrānā, bet pīkstuļi ļauj skatīties pa logu un šķēršļus vienkārši dzirdēt.

Ok, kas tad man nepatika Pulsarā? Sēdeklis. Tas ir mīksts, plaši regulējams, taču es priekš sevis tā īsti arī nespēju atrast patiesi ērtu pozīciju. Vienmēr ir sajūta, ka beņķis ir ar slīpu un, lai justos ērti, nākas salīdzinoši tālu atlaist atzveltni. Tas izklausās pēc sīkuma, bet šajā sēdeklī būs jāsēž vienmēr lietojot šo auto.



Par braukšanu. Šis auto noteikti nepatiks tiem, kas sirdī jūtas gonščiki. Jums jādodas pie Ford. Pulsar ir radīts komfortam. Tas vadās precīzi, uzvedas paredzami, līkumos turas pārsteidzoši stabili, taču tas viss notiek bez īpašas dzirksts. Un tas ir labi. Apnikuši visie tie Nirburgringai tjūnētie auto, kas klabina zobus uz bruģa un uz nejaušiem pieskārieniem raustās kā epileptiķi. Pulsar ļauj izbaudīt braucienu, nenogurdinot ar braukšanas baudu. Tas droši vien izklausās dīvaini, un benzīngalvas automātiski saviebj ģīmjus. Pulsar nav benzīngalvām. Tas ir cilvēkiem, kas ikdienas gaitās un tālos braucienos grib vienkārši justies ērti.

Tiesa, lai justos ērti vispirms būs jāizvēlas pareizais auto. Melnais vai baltais. Nu, labi, krāsai, protams, nav nozīmes. Jāizvēlas būs dzinējs. Bildēs redzamais baltais auto ir aprīkots ar 1.5 litru dīzeli, bet melnais - ar 1.6 litru turbo dzinēju. Vēl ir arī trešā izvēle - ar 1.2 litru dzinēju. Kurš no šiem ir pareizais?



Nē, tas nav 190 zirgspēku jaudīgais 1.6. Šis ir jaunākais modelis, kuru gaidīju ar lielu interesi, taču izbraucis jūtos pamatīgi vīlies. Jā, 190 zirgi ir visai daudz šādam kompaktauto. Tas paātrinās priecējoši ātri, taču... tas arī ir viss. Nekādas īpašas baudas, atskaitot teorētisko paātrinājumu. Lielākā bēda, manuprāt, ir izvēlētā pārnesumu kārba - tā ir tā pati sešpakāpju kārba, kas pieejama citiem modeļiem. Lieliska kārba, ja gribas braukt ekonomiski. Totāli nejēdzīga kārba, ja gribas braukt aktīvi. Tie seši pārnesumi nozīmē, ka būs neticami bieži jāpārslēdzas un, ikdienas režīmā braucot, būs praktiski neiespējami izbaudīt to turbo "vilcienu". Uz mirkli iemin pedāli, kā jau sasniegti maksimālie apgriezieni un jāmeklē nākamais pārnesums. Nesaprotami, kāpēc Nissan izvēlējās šādu kombināciju. Ne īsti baudīt, ne taupīt.



Dīzeļa gadījumā šī pati kārba ļauj braukt izcili taupīgi. Pat jauktā ciklā braucot, bez bēdu var palīst zem četriem litriem uz simta. Lieliski. Tātad dīzelis ir pareizā izvēle? Jā, bet. Kā parasti, dīzelis maksās krietni dārgāk, tāpēc nāksies ilgi rēķināt, vai auto lietošanas laikā izdosies atgūt pārmaksāto.

Tā nu sanāk, ka pareizā izvēle ir 1.2 litru modelis. 115 zirgi ir pietiekoši pat Qashqai. Pulsar tas pilnīgi pietiek. Tā, protams, nebūs raķete, bet, kā jau noskaidrojām - tas arī nav Pulsar mērķis.

Man patīk Pulsar. Tas necenšas izlikties par kaut ko īpašu. Tas ir ērti lietojams, komfortabls, saprātīgs. Izņemot to sēdekli. Tam būs jāuzšuj kāds spilvens.