Kā es braucu ar elektromobili un nepaliku pusceļā
Auto,
Testi 
Pirmoreiz ar elektromobili man laimējās izbraukt pirms pāris gadiem. Tas bija Nissan Leaf - auto, kurš joprojām ir dižpārdoklis visā pasaulē, pirmo un otro vietu dalot ar Tesla. Auto izskatās mazliet jocīgi, taču ir gana ērts un labi aprīkots. Un, protams, pilnībā elektrisks, kas ļauj braukt "zaļi", taču ne visai tālu.
Tik pat "zaļi" un tikpat tālu var aizbraukt arī ar otru Nissan populārāko elektromobili - pasažieru/kravas busiņu e-NV200. Tas ir aizguvis Leaf agregātus, daļu aprīkojuma un pat dizaina elementus (nemaz nerunājot par zilo krāsu, kas izskatās absolūti kolosāli Fuji fotokamerās ar Classic Chrome filmu simulāciju; tas gan ir jau pavisam cits stāsts).
Pirmajā brīdī elektromobilis-busiņš šķiet visai neloģiska kombinācija, taču iespējams, ka tas ir pareizais ceļš. Šāda izmēra busiņš ir lieliski piemērots dažādiem pasažieru un kravu pārvadājumiem pilsētā - tieši tur, kur lieti noder gaisu nepiesārņojošs elektroauto ar ierobežotu iespējamo nobraukumu. Gluži par taksi, gan laikam nevarēs piestrādāt, jo tie, šķiet dienā nobrauc vairāk par 130 kilometriem.
e-NV200, saukts arī par Evalia, ir pieejams ar 5 sēdvietām un milzīgu kravas telpu. Tas ir samērā patīkami "iztapsēts" taču, protams, materiālu kvalitātes ziņā nekonkurē ar klasiskajiem pasažieru auto. Sēdpozīcija kā jau busiņā ir gana augsta. Diemžēl sēdeklis nav regulējams augstumā, tāpēc ne visiem tas var šķist īpaši ērti.
Paneļa centrā atrodas īpaši elektromobilim pielāgots infoizklaides ekrāns, kurā atrodama vesela gūzma informācijas par voltiem un vatiem un CO2 kilogramiem un izglābtajiem leduslāčiem. Arī navigācijas karte ir elektromobilim īpaši pielāgota - tajā uzskatāmi parādīts cik tālu varētu aizbraukt ar pašreizējo uzlādi. Par mūsējo attīstītākās valstīs navigācijas karte uzreiz uzrāda arī pieejamos uzlādes punktus. Latvijā tādu gan ir gauži maz - divi vai trīs. Varbūt pieci, vai desmit. Precīzi nezināja pat speciālisti
Elektromobilitātes konferencē. Īsāk sakot, situācija ir gauža un domājot par elektromobili, ir jāorientējas uz lēno lādēšanu paša spēkiem - mājās vai darbā pie "parastās rozetes".
Ja akumulators izbraukts "tukšs", uzlāde aizņems ap 12 stundām. Izmantojot īpašo mājas lādētāju šis laiks sarūk līdz apmēram četrām. Savukārt izmantojot ātro lādētāju, dzīvību automobilī var iepūst nieka pusstundā.
Testam auto saņēmu ar "pilnu bāku". Tas solīja maksimālo nobraukumu 130 km, ja neizmantošu sildītāju. Tā kā ziema šajās dienās ir mazliet atkāpusies, nolēmu iztikt bez sildītāja un izmantot tikai ventilatoru lēnākajā režīmā. Vienkārši, lai salonā būtu kāda gaisa cirkulācija. Automātisko "pārnesumu kārbu" (šeit, protams, nav nekādu pārnesumu), pārsvarā lietoju B režīmā - tas maksimāli izmanto bremzēšanu elektrības reģenerācijai. Praktiski tas nozīmē, ka atlaižot "gāzes" pedāli, auto diezgan strauji samazina ātrumu. Pie šī režīma var ļoti ātri pierast un ikdienas satiksmē var iztikt teju vispār bez bremzēšanas.
Tā kā esmu klasiskais aizspriedumainais patērētājs, mani ir apsēdis tā saucamais "range anxiety" - uztraukums, par iespējamo nobraukumu. Lai maksimāli no tā izbēgtu, ieslēdzu arī ECO režīmu, kas "notrulina" pedāļa atsaucību un piespiež braukt taupīgāk. Nu esmu izdarījis visu, lai "varētu aizbraukt vismaz līdz mājām".
Izmetu loku pa pilsētu. Izbraucu vēl vienu loku. Tad pāri vienam tiltam, atpakaļ pār citu. Nobraucu kādus kilometrus divdesmit. Bet dators rāda, ka iztērējis esmu vien nedaudz vairāk par desmit. Tad jau sanāk, ka braucu ļoti taupīgi. Sāku atgūt sirdsmieru par iespējamo nobraukumu un pieļauju domu, ka pirmajā vakarā varbūt nemaz nevajadzēs slēgties pie tīkla.
Vakarā mājās atbraucu ar nedaudz vairāk kā 100 kilometru atlikumu. Tā kā nākamajā dienā nav plānoti gari izbraucieni - kas arī nebūtu iespējami - nolemju auto nelādēt.
Otrajā dienā joprojām braucu B un ECO režīmos, taču nu jau nebaidos ik pa laikam ieslēgt arī sildītāju. Pa brīžiem arī izslēdzu ECO režīmu, lai krustojumos varētu "izkost" kādu bembi. Nē, nopietni. Elektromotora maksimālā jauda ir jau no nulles apgriezieniem, un tas auto paātrina zibenīgā ātrumā. Protams, šis nav nekāds sacīkšu auto un pieaugot ātrumam paātrinājums samazinās, taču vismaz līdz nākamajam luksoforam esmu pārliecinoši pirmais. Ar busiņu. Ar igauņu numuriem. Mēģinu iztēloties cik pārsteigtiem jābūt apkārtējiem braucējiem.
Arī otrās dienas vakarā elektrības pagarinātāju nemeklēju. Tikai trešajā dienā, kad akumulators nokrities līdz pusei nolemju auto uzlādēt. Tā kā iepriekš jau ir bijusi pieredze ar citiem lādējamajiem auto, nemaz nemēģinu to lādēt pie savas mājas, jo tas parasti beidzas ar izsistiem korķiem. Tāpēc uzreiz dodos pie kaimiņiem, kur uzlāde vienmēr izdevusies.
Pieslēgšana pie vada ir vienkārša. Auto bagāžniekā atrodas īpašais lādēšanas vads, kas jāiesprauž zem mazā vāciņa auto priekšgalā. Vada otru galu, attiecīgi, kaut kur mājas rozetē. Klik, pī, un gatavs. Auto sāk mirkšķināt uzlādes lampiņu zem priekšējā stikla.
Apmēram pēc četrām stundām auto atslēdzas no barošanas un paziņo, ka ir gatavs. Tomēr izrādās, ka gluži gatavs nav. Tas ir uzlādējies līdz 81%. Mazliet nobrīnos, taču tā kā uzlāde ir absolūti pietiekama nākamajai dienai, nesatraucos un eju gulēt mierīgs.
Tikai vēlāk uzzināju, ka auto uzstādījumos ir aktivizēts "long life" režīms, kas neļauj akumulatoru uzlādēt vairāk par 80%. Šāds taupīgas lādēšanas režīms būtiski paildzina akumulatoru mūžu. Protams, ja 100% uzlāde ir absolūti nepieciešama, režīmu var atslēgt un auto lādēt cik vajag.
Šis "cik vajag" izrādās ir diezgan būtisks atslēgas vārds. Es kā droši vien daudzi "benzīnisti" dzīvoju ar domu, ka elektromobili pie vada jāslēdz katru vakaru, lai nākamajā dienā vienmēr būtu drošs, ka varēs aizbraukt kur vajag. Taču izrādās, ka lielākoties šie ikdienas maršruti ir ļoti paredzami un diezgan īsi. Tas nozīmē, ka ar pilnu uzlādi auto var droši lietot dienas trīs-četras. Un tikai tad slēgt pie vada.
Eiropā un citur pasaulē, kur elektromobiļu sfēra ir daudz attīstītāka, tiek pat ieviesti īpaši maksas režīmi publiskajās uzlādes vietās - katra nākamā uzlādes stunda ir arvien dārgāka. Šādi lietotājs tiek pieradināts auto uzlādēt tikai tik cik vajag, nevis vienmēr "pilnu bāku".
Visa šī auto uzlāde rada arī jaunas galvassāpes elektrības piegādātājiem un elektrotīklu uzturētājiem. Jo vairāk cilvēku lieto elektromobiļus, jo vairāk nepieciešams ieviest "gurdo" lādēšanas sistēmu ne tikai individuāla automobiļa, bet veselu pilsētas rajonu līmenī. Rodas nepieciešamība pēc "gudrā" elektrotīkla, kas pats var automātiski izkalkulēt kur, kad un cik elektromobiļus uzlādēt, lai optimizētu tīkla noslodzi. Līdz šādai sistēmai gan vēl tālu, un tā pavisam noteikti vēl ilgi nedraudēs mums.
Pie mums joprojām ir ļoti vājš atbalsts elektromobiļu iegādei un uzturēšanai. Ja citur pasaulē "zaļie" braucēji saņem nodokļu atlaides, bezmaksas stāvvietas un citus labumus, tad pie mums... nav nekā no tā visa. Pat publiskā uzlādes vieta ir ar uguni jāmeklē.
Un nemaz nesāksim runāt par dažādajiem uzlādes standartiem, kas savstarpēji konkurē. Nissan (un Renault) izmanto CHAdeMO standartu, savukārt vācieši uzstāj uz sava CCS standarta izmantošanu. Tesla lieto vēl paši savu trešo. Protams, visi šie standarti nav savstarpēji savietojami, tāpēc uzlādes stacijā visai normāla parādība var būt "pareizā štepseļa" izvēle, gluži kā benzīntankā izvēloties vajadzīgo degvielas sūkni.
Toreiz pēc Nissan Leaf testēšanas mans viedoklis bija vienkāršs un mazliet skarbs - auto ir foršs, taču mūsu apstākļiem nelietojams, savas augstās cenas, ierobežotā nobraukuma un neesošās infrastruktūras dēļ. Diemžēl nekas daudz nav mainījies un es joprojām neredzu šādu elektromobili kā savu vienīgo auto. Ikdienā jau pietiek atliektiem galiem un tāda klusa, "zaļa" braukšana pilsētā ir gluži baudāma, taču kad sagribēsies aizbraukt uz laukiem, vai tepat uz Siguldu paspārdīt rudens lapas, būs jāīrē kāds cits, "parastais" auto.
Pēc mazas un nezinātniskas aptaujas internetos noskaidroju, ka daudziem būtu interesants elektromobilis, ja vien tā nobraukums būtu vismaz 300 kilometri un tā cena būtu vismaz līdzvērtīga "parastajam" auto. Diemžēl pagaidām šādu auto nav. Jā, jā Tesla var nobraukt daudzus simtus jo tai ir mežonīgi liels akumulators, taču Tesla arī maksā ārprātīgi daudz un to salīdzināt ar, piemēram, Leaf ir tikpat nepraktiski, kā salīdzināt Golf ar Panamera.
e-NV200, protams, nelika man dramatiski mainīt uzskatus un krāt naudu elektromobilim. Līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams, gan auto ražotājiem, gan pie varas esošajiem. Taču klusais Nissan busiņš man ļāva noticēt, ka elektroauto ir bez satraukumiem lietojams ikdienā. Un ja sāk pietrūkt solītie kilometri, vienmēr var izslēgt sildītāju un pārslēgties ECO režīmā tā atgūstot vairākus desmitus. Pirms auto atdošanas izspaidīju visus datora rādītājus un secināju, ka braucot B režīmā (ar aktīvo bremzēšanu) esmu reģenerējis veselus 30% enerģijas. Tie ir daudzi kilometri. Nav slikti. Dators mani priecēja arī ar ekobraukšanas sudraba medaļu. Tātad biju otrs taupīgākais elektrobraucējs mūsu reģionā. Nez kurš ir pirmais?
Es nevaru izteikt kaut kādu universālu, objektīvu vērtējumu šim auto. e-NV200 ir tik atšķirīgs no mūsu ierastajiem auto, ka to ir grūti vērtēt kaut kādās pierastajās kategorijās. Tas ir busiņš, tas ir elektromobilis, tas ir atkarīgs no infrastruktūras. Tas ir interesants piedzīvojums, kas man palīdzēja saprast elektromobiļus.
