Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kaspars

Brauciens uz Timbuktu, 2. daļa

Pasaule, Auto

Brauciens uz Timbuktu, 2. daaPirmo daļu lasiet šeit.


Maroka

Valsts, kas patiesībā vēl nav nekāda Āfrika. Tās teritoriju jau 1300 gadus apdzīvo arābi, kalnos un tuksnešos gan vēl mīt berberi – oriģinālo iedzīvotāju pēcteči. Marokas ziemeļi un piekrastes pilsētas ir gandrīz civilizētas. Formalitātes ar katru gadu paliek vienkāršākas, policisti uz katra stūra, bet ārzemnieku mašīnas viņi neredz principā. Tikai vienā vietā redzējām radaru.
Arābi ir ļoti nekārtīgi radījumi. Kas ārpus mājas, tas neskaitās, un uz ielas var mest zemē pilnīgi visu. Ja kaut kur notiek tirgus, tad pēc tam tur skats kā Getliņos. Mājas vienkāršākos miestos izskatās kā kantaini būceņi, lielākās pilsētās tādi paši, bet divos vai trīs stāvos.

Vīrieši gandrīz visi, bet sievietes pilnīgi visas ir ģērbušās nacionālajos paltrakos. Tikai berberu ciematos apģērbs izskatās kaut cik eiropieša acij pieņemami.




Satiksmē dominē mersedesa sedani, kas ir galvenais starppilsētu sabiedriskais transports. Septiņi cilvēki, kopā ar šoferi un visu bagāžu salien šajā verķī, un dodas vajadzīgajā virzienā. Ir arī mikroautobusi, lauku rajonos populāri vecie pežo pikapi, un arī landroveri – ar tiem ved visu.



4. janvāris
Esam kaut kur pie dzelzceļa, blakus lieliem jo lieliem akmeņiem. Ceļam telti. Šodien nobraucām 380 kilometrus pa tuksnesi, gāja pagrūti, vietām lielas rises un daudz, daudz smilšu. Braucām visu laiku gar dzelzceļu, pa kuru mauritāņi ved ārā dzelzsrūdu, tā ir viņu vienīgais eksports. Redzējām kādus piecus ap 2 km garus vilcienus. Tātad vienā dienā viņi izved 10 km rūdas... Uģis apgalvo, ka es nemāku skaitīt, un vilcieni esot bijuši trīs, līdz ar to rūdas tikai seši km. Hmm..

Šorīt sabojājās GPS antena. Otra, kas mums ir līdzi, arī neiet, trūkst draiveru datoram. Rītvakar, kad būsim Atarā, jāmēģina interneta kafenē sameklēt vajadzīgo.



Šodien arī izbaudījām kārtīgu tramplīnu – mašīna palecās ar visiem ratiem gaisā! No trieciena sadūrām vienu benzīna kannu, iztecēja ap 10 litri dārgā šķidruma, kas tā garšo mūsu reindžam.

5. janvāris
Jau ap vieniem atbraucām līdz Atarai. Pirmos 100 km pa jau ierastu vidi – tuksnesi – pēdējos 50 pa kalnieni, jo Atara ir ap 500 metru virs jūras līmeņa. Ja pa tuksnesi ceļa vieta ir tikai iebraukta stiga, tad pāri kalnu grēdai tomēr ir ierīkots kaut kāds ceļš. Vienā stāvā vietā uz ceļa vietējie remontēja tur pat saplīsušo smago auto, izskatījās, ka tas ir uz ilgu laiku.
Apmetāmies kempingā Bab Sahara, kas pieder holandietim. Vīrs jau gados, un nez kāpēc izskatās jau sen te iedzīvojies.



6. janvāris
šodien nobraucām tikai 130 km, jo ceļš ir tik akmeņains, ka bail! Piedevām mums tā arī neatradās iespēja Atarā tikt pie interneta (kempinga vīrs teica, ka laikam interneta saimnieks nav nomaksājis rēķinu), un GPS verķis mums tā arī neiet vēl šobrīd. Lai gan ceļš bija ļoti labi saskatāms, pāris vietās, kur tas dalījās, bija problēmas ar īstā virziena noteikšanu. Pašā vakarā nomaldījāmies no īstā ceļa, un ceļam teltis nekurienes vidū.

Degvielas patēriņš graujošs – streindžroveram ap 40, micubišitam ap 30 litriem.



Ievērības cienīgs bija vienas aizas traverss – riepas dabūja ieēst daudz akmeņu. Aiza ap 150 metru dziļa – tā kā divas Gaujas senlejas – un ceļš par tādu nosaucams tikai ļoti aptuveni. Pāris vietās vajadzēja piekārtot akmeņus, lai mašīnas tiktu pāri.

Lai jautrāk, jau no paša rīta micubiši nolūza abi priekšējie amortizatori. Tagad auto klanās kā musulmaņu allahlūdzējs sešos piecpadsmit.

7. janvāris
turpinām ceļu. Iet ļoti lēni, un tikai ap pusdienu sākas kaut kas līdzīgs tuksnesim latvieša izpratnē – smiltis. Neskatoties uz tām nomaldamies no kursa, un, sekojot nepareizam ceļam, iebraucam nepareizā ielejā. Kad secinu kļūdu, jau nobraukts ap 20 km pa lieko, atgriežamies krustojumā, un turpinām ceļu pa it kā pareizo virzienu. Tikai pēc pāris stundām ceļa saprotam, ka virziens ir pareizs, un, šķērsojot pāris kāpu laukus, pievakarē sasniedzam Rachid kišlaku. Tur virziens misējas, un nobraucam ielejas dibenā. Lai uzbrauktu atpakaļ augšā vajag visu mašīnu jaudu, un vēl pāris tonnas veiksmes. Beidzot īsi pirms galīgas tumsas esam uz mūsu pistes, un turpinām ceļu, bet ne ilgi, jo pa tumsu apmaldamies barhanu laukā. Ceļam teltis pie vienas kāpas.



8. janvāris
Kartē no Rachid līdz Tichit ir tikai 100 km, un kādus 20 jau nobraucām vakar vakarā. Izbraucam ļoti agri, cerībā jau no rīta sasniegt šo Tichit, kur jau vakar vakarā bija sarunāts tikties ar Hosē Britū. Bet šie 100 km izvērtās ļoti garos 100 km. Laikam ceļš bija ļoti mainījies, un līkumoja pa kāpu laukiem krustām šķērsām. Kad bija nobraukti mūsu paredzētie 400 km no Ataras, un mums lēnām sāka beigties benzīns un pacietība, jo šķita, ka esam uz nepareizā ceļa, pretim brauca mašīna ar spānu numuriem, un – ko neteiksi – tajā sēdēja mani pērnā gada paziņas Antonio un Marisa, ko pērn satiku maršrutā Nuadibou – Nuakšota! No viņiem uzzinājām, ka Tidžika ir vēl 49 kilometri, savukārt viņiem izstāstījām, kādi akmeņi viņus sagaida ceļā uz Ataru.

Ar atlikušo benzīnu vēl nobraucām 10 km, un tad reindžam beidzās dārgais šķidrums. Sūdi. Nolēmām, ka Maruta un Vilis paliks pie reindža, un mēs ar Uģi ņemsim micubiši, un brauksim uz Tidžiku pēc benzīna. Domāts, darīts, un gāzējām prom. 40 km varēja nobraukt nedaudz vairāk kā stundā, bet Tidžikā mums izdevās atrast tikai spekulantu benzīnu par 500 oigijām, kas, pēc citu vietējo spekulantu kursa ir ap 2 eiro! Sūdi!. Nopirkām 100 litrus šī duļķaini baltā šķidruma, kam ar benzīnu kopīgs bija tikai nosaukums, smaka, un daļēji arī degtspēja. Ap sešiem vakarā bijām atpakaļ pie reindža, iedevām viņam šo riebīgo zupu, un īsi pēc septiņiem ievēlāmies Tidžikdžas kempingā. Malks šņabja, duša, sahāras zupa, un gulēt.



9. janvāris
no rīta kempinga izdarīgais zellis paziņoja, ka var dabūt benzīnu par 350 oigijām, no cita kontrabandista. Jautri sataisījāmies gāzēt tam pakaļ, bet reindžs neiet! Īsa inspekcija, un konstatējam, ka benzīna sūknis ir paveicis savu, un vairāk negrib. Un iebāzts viņš ir bākā no augšas, un, lai tiktu tam klāt uzlaužam mūsu kara zirgam grīdu. Pumpis ir noķīlējis, un negriežas. Lai gan Land Rover servisa manuālī rakstīts, ka detaļa nav jaucama, un ir jānomaina ar jaunu, mēs to droši šķēržam vaļā, un pat izdodas reanimēt, bet ne visai labi, jo mašīna iet tikai uz trešdaļjaudu. Tur, kur agrāk mēs benzīnu un zirgspēkus nežēlojot jautri motora astoņiem cilindriem rēcot uznesāmies kā velns ar vējlukturi, tagad knapi velkamies uz kādiem 40 kmh... Piedevām vēl 3 reizes nācās stāties, un reanimācijas darbus veikt no jauna.

Lai laime būtu pilnīga, no Tidžikdžas līdz pat Kifai – 400 km ar drusciņu – nevienā benzīna tankā nebija benzīna! Braucām ar cerību un benzīna tvaikiem, cerība bija arī, ka Kifā beidzot benzīns būs!



Papildus prieciņiem uznāca tumsa, un izrādījās, ka mums ir tikai tālās gaismas, faktiski – supertālās, un piedevām viņas šķielē uz nepareizo pusi – mašīna angļu. Mauritāņiem tas ļoti nepatika.

Beidzot ap astoņiem sasniedzām Kifu, un iebraucām pirmajā naktsmāju vietā, kur dabūjām labu, bet dārgu istabu, pat ar siltu ūdeni. Mašīnas mazā jauda gan bija devusi savu labumu – tik ekonomiski nekad nebija iznācis braukt, patēriņš ap 12 litriem!



10. janvāris
no rīta mašīna atkal neiet. Ierastā procedūra ar sūkņa reanimēšanu aizņem pārdesmit minūtes, un braucam meklēt benzīnu. Benzīna nav. Beidzot, kad jau cerības ir palikušas tikai uz melno tirgu, pēdējā tankštellē benzīns ir, un pa parasto cenu. Mainām vēl naudu, un lejam pilnus visus caurumus. Kādus litrus 225. Pārējā diena paiet asfalta ceļā uz Nema, pēdējo Mauritānijas pilsētu mūsu ceļā. Iebraucam tur jau tumsā, un piedzīvojam pirmo policistu prasību doties uz komisariātu piereģistrēties. Kāds laipns muhamedānis mūs tur aizved, bet pogainie ir tik aizņemti ar gulēšanu, ka pavēl mums pie viņiem ierasties rīt no rīta. Tā kā no pilsētas mums arī nav atļauts aizbraukt, meklējam naktsmājas turpat. Vienīgā viesnīcas tipa iestāde, ko izdodas atrast, ir par 30 eiro numurā, un jau pirms uzcelšanas ir bijusi nolaista. Pārlaižam murgainu nakti skaļi dūcot ļoti efektīvam kondicionierim abi ar Uģi divguļamajā gultā.



11. janvāris
No rīta piereģistrējamies pie policistiem, kam ir dikti grūts dienests – tikai viens televizors un divi matrači uz sešiem.
Vilis pieliek savus jau pirms dienām nolauztos priekšējos amortizatorus.

Pēc pāris stundām esam izrakstīti no Mauritānijas, par pasu zīmogošanu laipns robežsargs gan iekasē mūsu pēdējās oigijas. Līdz Mali robežpunktam Nerā vēl ap 50 km. Kad tuvojamies Nerai, ceļš, jeb virziens, ir sadalījies daudzos, un tīri nejauši tuvojamies kaut kam, ko par būdiņu pat nevar nosaukt. Izrādās tās drupas ar pīteni jumta vietā ir Mali republikas robežpunkts, kur mājo trīs drosmīgi robežsargi. Viens gan bļaustās tikai no savas guļvietas, kamēr pārējie pārdomā, kā lai viņi iekasē no mums naudu par vīzām, ja viņiem beigušās pašas vīzas. Beidzot viņi atrod izeju, iekasējot no mums četriem 25 eiro, un iespiežot pasē tikai iebraukšanas zīmogus. Vīzas mums esot jānokārto kādā lielākā pilsētā, kas būšot pa ceļam. Vēl mūs sagaida muitnieki, kas arī iekasē, un tad mēs varam braukt. Diemžēl ne tālu, jo micubišitam arī beidzot ir piegriezies Tidžikdžas kontrabandas benzīns, un arī ir nosprūdis benzīna sūknis. Kamēr to saremontējam, ar neiztrūkstošo vizīti pie pilsētas galvenā lodēšanas speciālista, pienāk tumsa, ko gan ir krietni vieglāk sagaidīt, jo Mali beidzot ir nopērkams ALUS.

Turpinājums sekos

  
 
 Iepriekšējais →


.


↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv

Realizācija Tup un Turies