Tests: Huawei S7
Testi,
Tehnika 
Vispirms pieņemsim, ka jūs esat lasījuši to iPad aprakstu, kuru es vēl neesmu uzrakstījis. Tātad jūs visi jau zināt cik lielisks, bet nesaprasts ir šis rīks. Labi. Tagad ķersimies pie tā konkurenta no pretējās nometnes. No tās, kur viss ir lētāks un darbojas ar Android.
Daudzi droši vien nezin, kas īsti ir Huawei. Pēdējais laiks sākt zināt. Tie ir ķīnieši ar lielām ambīcijām, kas ražo ar mobilajiem sakariem saistītas ierīces. Sākot ar mobilajiem telefoniem un beidzot ar bāzes staciju aprīkojumu, kas gan Bite, gan Tele2 tīklā sāk aizstāt Ericsson un citu, reiz par nepārspējamiem uzskatītu ražotāju ierīces. Šoreiz par kaut ko pa vidu. Kaut ko, kas nav īsti mobilais telefons (un pavisam noteikti nav bāzes stacija). Tā ir tablete. Jebšu zinātniskāk izsakoties mazjaudas planšetdators ar skārienjutīgu ekrānu. Un telefonu. Jā, ar šo blāķi var arī zvanīt. Bet tas noteikti nav galvenais šajā aparātā. Kas ir galvenais? Godīgi sakot es tā arī nesapratu...
Ar iPad viss ir vienkārši. Tā ir tablete kuras galvenā vērtība ir lieliskajās aplikācijās, kas ļauj izglītoties, izklaidēties un pat pašam radīt saturu. Ne visiem tas patīk, ne visiem tas šķiet piemērots, bet tas ir pavisam cits stāsts. Fakts ir tāds, ka iPad lieliski dara to, kam tas ir paredzēts. Ko lieliski dara Huawei S7? Hmm... Es zinu, ka izklausīšos pēc snoba un kārtējo reizi tikšu nosaukts par fanboju, taču lai kā es censtos, es nespēju atrast jelkādu vērtību šajā ierīcē, kas attaisnotu tā cenu. Bet nu labi, sāksim no sākuma.
S7 vēderā griežas 1GHz procesors, tam ir 7 collu ekrāns ar 800x480 pikseļu izšķirtspēju, 256MB RAM, microSD karšu slots, 2 megapikseļu fotokamera, gravitācijas (?) sensors (minēšu, ka domāts ir akselerometrs), stereo skaļruņi, un, protams, 3G un Wifi internets. Visu šo saimniecību pie dzīvības uztur 2200mAh baterija, kas viennozīmīgi ir par vāju, lai S7 izturētu visu darba dienu. Pateicoties mazākam ekrānam un plastmasas korpusam S7 sver par veseliem 200 gramiem mazāk kā iPad - 0.5 kg pret 0.7 kg. Kas ir labi, jo kā jau jūs atceraties no neuzrakstītā iPad testa, tas ir krietni par smagu, lai to ilgstoši turētu rokās, piemēram, lasot grāmatu.
Tiktāl viss izklausās diezgan līdzīgi abām tabletēm, taču diemžēl ar vienu vienīgu detaļu ķīnieši šo ierīci ir padarījuši par totāli nelietojamu. Un tas ir skārienjutīgais ekrāns, kurš izmanto rezistīvo, nevis kapacitatīvo tehnoloģiju. Ja kapacitatīvajam iPad (iPhone un daudzu citu mūsdienu smārtfonu) ekrānam atliek viegli pieskārties, lai tas ar mikrostrāvas palīdzību sajustu pirkstu, tad S7 rezistīvais ekrāns ir jāpiespiež. Viegli, bet jāpiespiež. Šī ir tehnoloģija, kas ir iegāzusi daudzas ierīces, spiežot tās lietot ar irbuli. Arī S7 korpusā ir paslēpts mazs irbulītis ar ko bakstīt ekrānu, kas pēc Stīva Džobsa definīcijas nozīmē, ka ražotājs ir izgāzies. Un vismaz šajā punktā nevar viņam nepiekrist, jo tablete, kuras vadīšanai ir nepieciešams speciāls instruments nav un nekad nebūs ērti lietojama. Ne ar irbuli, ne bez tā. Ar, dzīve ir piņķerīga, jo tas vienmēr jāizķeksē no korpusa un tad jāatceras to nepazaudēt. Bez irbuļa S7 ir pilnīga katastrofa, jo nekad nevari zināt vai pirksta pieskārienu aparāts sapratīs ar pirmo vai trešo reizi. Tam visam vēl komplektā nāk neliela OS aizture, kas pēc pāris mēģinājumiem izdarīt jelko ar S7 noved pie vēlmes to sadauzīt gabalu gabalos. Es šeit nepārspīlēju nelietojamību, jo “esmu snobs, fanbojs un kas nu tur vēl, pieradis pie stilīgā iPhone” - S7, kā jebkura cita tablete ar rezistīvo ekrānu, ir nogalinoši nejēdzīgs un pilnīgā pretrunā ar savu būtību - būt ērti un ātri lietojamam portatīvā datora aizstājējam (noteiktos apstākļos). Ja dažiem mobilajiem telefoniem vēl var piedot rezistīvo ekrānu (jo tas ir daudz lētāks un telefonā nav jāpavada tik daudz laika), tad tabletēm tie būtu jāaizliedz ar likumu.
Nu labi, pietiks gausties par šo nejēdzību. Ķersimies klāt nākošajai... S7 ir kaut kas tāds, kā nav iPad, un ko daudzi iPad lietotāji un gribētāji nespēj tam piedot. Tā ir fotokamera. Galu galā, tāda tagad ir katrā telefonā, kāpēc lai nebūtu tabletē? Un te viņa ir. Veseli divi pikseļi. Tikai... kamera atrodas ierīces priekšpusē. Blakus ekrānam. Jo? Acīmredzot, lai varētu lietot videozvanu. Cik no jums lieto videozvanu? Un cik no jums patīk kaut ko nofotografēt? Pareizi. Kamera priekšpusē ir pilnīga nejēdzība. Es pat nerunāšu par to, ka tā uzņem vājas kvalitātes bildes, tas būtu piedodami. Bet mēģināt kaut ko nobildēt pagriežot aparātu prom no sevis un neredzot ne ekrānu ne pašu kameru ir visai absurds gājiens. Tas ir tāpat kā automašīnai ierīkot kondicionieri bagāžniekā. Ļoti vērtīgi, ja vedat ko lielu un svaigu, bet pārējā laikā totāli bezjēdzīgi...
Viens sīkums, kas pārsteidza un priecēja ir stereo skaņa. Aparātam abās pusēs ir mazi skaļrunīši, kas skan patiešām labi un ļaus izbaudīt filmu vai mūziku.
Ak jā, vēl viens patīkams sīkums ir iebūvēts statīvs, kas ļauj S7 nolikt divos dažādos leņķos gan horizontāli gan vertikāli. Lai atbalstītu iPad ir par bargu naudu jāpērk speciāli vāciņi.
Tagad par to, ko ikdienā lieto daudzi - Android OS. Huawei S7 ir instalēts Android 2.1. Šobrīd nav ziņu vai ir iespējams uzlikt arī 2.2 versiju.
Man līdz šim nav bijusi liela pieredze ar šo Google izstrādāto operētājsistēmu, un jāsaka, ka šis noteikti nebija labākais piemērs kā to iepazīt. Pat abstrahējoties no S7 tehniskajām klupnēm, Android neatstāja iespaidu kā kaut kas, kas nodrošina skaistu un ērtu dzīvi tā lietotājiem. Daudzi sūdzas, ka iOS (iPhone, iPad OS) pārāk ierobežo lietotāja brīvību, taču Android iebrauc pretējā grāvī - dodot pārāk daudz iespēju, kas parastam lietotājam tikai sarežģī dzīvi. Nu piemēram, kāpēc ir vajadzīgi pieci “mājas ekrāni”, ja visas aplikācijas tik un tā dzīvo pilnīgi atsevišķā vidē, kas ir pieejama ar atsevišķu pogu? Tablete nav dators, tajā nav jākrāmējas ar failiem, mapēm un “desktopu”. Tabletes vienīgā vērtība ir tās aplikācijas, taču Android to nezin un vēlas uzdoties par galda datoru, liekot man bakstīties pa sistēmu funktierējot kas ir aplikācija, kas fails, kas vidžets un kas vēl sazin kas.
Vidžeti paši par sevi ir interesanta lieta, taču vairāk kā par laika apstākļu ziņotāju es tiem neredzu vērtību. Man nav nekādas jēgas no maza vidžetiņa, kurš parāda trīs pēdējos tvītus, epastus un RSS virsrakstus. Ja es ierīcē lietoju tviteri, lasu ziņas un epastu, tad no trim pēdējiem virsrakstiem man nav pilnīgi nekāda labuma. Lai lietotu kādu no šiem servisiem, es dodos uz to aplikāciju un daru to pilnvērtīgi.
Runājot par aplikācijām - Androidam joprojām ar tām ir milzu problēmas. Jā, skaitliski tās sāk pietuvoties iPad/iPhone pieejamajām (apmēram 50t pret 250t), taču skaits vien neko neglābs. Problēma ir tajā, ka Android ierīces ir ļoti dažādas. Atšķiras procesoru jaudas, ekrānu izšķirtspējas, ekrānu tipi, un vēl daudzi citi faktori. Līdz ar to nekad nevar būt drošs vai izvēlētā aplikācija darbosies kā iecerēts. Vienai būs nepareizā izšķirtspēja, vienai pietrūks jaudas, viena vispār nedarbosies. Es izmēģināju vairākas principiāli atšķirīgas aplikācijas - praktiski visas uzvedās nepilnīgi. Piemēram, tvitera aplikācijas galvenais ekrāns spēj strādāt tikai vertikālā pozīcijā, taču tvītu saraksts spēj sekot līdz orientācijai. Slavenā spēlīte, kurā bumbiņa jāizripina pa koka labirintu bija pilnīgs cirks, jo tā nepareizi saprata ierīces akselerometru - pagāžot ierīci uz augšu, aplikācija domāja, ka ir sagāzta pa labi. Pagāžot pa labi, bumbiņa ripo uz leju. Un ar to arī balle ir beigta - šo aplikāciju ar šo ierīci pilnvērtīgi lietot nevarēs. Šis pārsteiguma efekts saglabājas vienmēr, jo nekad nevari būt drošs, vai un kā izvēlētā aplikācija darbosies. Kāda cita programma, kas acīmredzot bija veidot mazākas izšķirtspējas ekrānam neprata ne izstiepties pa visu ekrānu ne nostāties tā centrā, bet vienkārši atradās kaut kur ekrāna labajā pusē. Kāpēc? Neviens nezin... Bet ja es esmu samaksājis bargu naudu par smalku ierīci un ne tik bargu naudu par aplikāciju, es tomēr gribētu, lai tas viss kopā darbotos.
Salīdzinājumam - iPhone 3G
Nākamā problēma ir nekonsekvence. Aplikāciju veidotājiem nav nekādu stingri noteiktu vadlīniju, tāpēc to interfeisi un uzvedība var būt krasi atšķirīga. Mazāk nervozam cilvēkam varbūt neliksies satraucoši, taču es gribu skaidrību par to kur atrodas un kā izskatās uzstādījumi, lai nav katru reizi jādomā kur, ko var izdarīt.
Rezumējot stāstu par Androīdu, jāsaka, ka es saprotu tos, kam patīk ar to krāmēties un urķēties. Tam ir bezgalīgi daudz iespēju un gandrīz pilnīga rīcības brīvība. Bet es tomēr dodu priekšroku konkrētai kārtībai un garantijai ka tas, kam jādarbojas patiešām darbosies.
Savukārt rezumējot stāstu par Huawei S7 es varu vien ieteikt iet tam ar līkumu un ne uz mirkli neapsvērt tā iegādi. Vismaz ne par savu naudu. Šobrīd nav konkrēti zināms cik S7 maksās pie mums, taču Eiropā tas maksā ap 350 eiro. Par puscenu varētu domāt, ja apkārt nav pilnīgi nekādu citu variantu. Taču 350 eiro ir ārprātīga nauda par kaut ko, kas pēc tam ilgi stāvēs sludinājumos nespējot atrast pircēju pat par 50 latiem.
Salīdzinājumam - iPad cenas sākas no 500 eiro (600 par 3G modeli), Samsung Galaxy Tab ap 600 eiro, Dell Streak - 500 eiro. Visām šīm ierīcēm ir kapacitatīvais ekrāns.
Ieteikums ir viens - nesteigties. Tabletes vēl tikai sāk attīstīties. Ražotāji eksperimentē ar tehnoloģijām un cenām - ļausim viņiem to darīt. Pēc pusgada - gada jau mazliet labāk redzēsim kas ir kas.
Huawei S7
+ iebūvēts statīvs
+ stereo skaļruņi
- rezistīvais ekrāns
- vāja baterija
- rezistīvais ekrāns
- kamera tikai priekšpusē
- rezistīvais ekrāns
- maza ietilpība (ko var palielināt ar microSD karti
- rezistīvais ekrāns
- cena apmēram divreiz par augstu
- rezistīvais ekrāns
S7 2 megapikseļu kamera
Uzņemts ar S7
Uzņemts ar S7
