Aizdedzes sveces otrā dzīve

Reiz dzīvoja mehāniķis vārdā Ludis. Viņš varbūt nebija pats izcilākais mehāniķis, tomēr savu darbu darīja prātīgi un godīgi. Varbūt par viņu nemaz nebūtu nekā, ko stāstīt, ja vien Ludim nebūtu bijusi kāda īpatnība - proti, viņš nevarēja samierināties ar to, ka bojātās un novecojušās detaļas, kuras pēc remonta skumīgi mētājās autodarbnīcas kaktā, nonāk pa taisno mēslainē.

Nē, Ludis šajās detaļās redzēja savdabīgu pievilcību. Viņš gluži vai juta, kā veca aizdedzes svece, pirkstos turēta, vēl viegli trīs pēc savā mūžā uzšķiltiem miljardiem zirgspēkus atraisošu dzirksteļu. Viņu aizkustināja veca sajūga diska kvēli sārtā krāsa: tik sārti varēja būt vaigi jaunajai meitenei, kura par strauju bija likusi šim diskam savienot motoru ar transmisiju, noslāpējot auto krustojuma vidū. Tādam pasaules pieredzējumam nedrīkstēja ļaut izšķīst rūsas putekļos vai pārdzimt metāla katliņos, tāpēc Ludis vāca vecās detaļas, izlikdamies nedzirdam kolēģu zobgalības.

Kas par to, ka citi neko nesaprata. Svarīgi bija tas, ka šie necilie, aprūsējušie un eļļainie priekšmeti turpināja dzīvot un varēja atkal būt noderīgi, radot prieku un atklājot savu īpašo vēstījumu tiem retajiem, kuri mācēja ieklausīties.