Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību Vairāk
KAKAO.lv
Autors: Kaspars

Brauciens uz Timbuktu

Pasaule, Auto

Brauciens uz TimbuktuIdeja

Trīs gadi ir manai jaunajai ceļošanas mānijai – braukt uz Rietumāfriku. Pirmos divus piegājienus cītīgākā internetā sēdošā publika atcerēsies šeit, un šeit. Šogad mērķi bija lielāki, bet, kā parasti, aukstāk par savu dibenu neuzlēksi... Doma bija ar diviem vairāk tuksnesim sagatavotiem 4x4 aparātiem šķērsot Sahāru divas reizes – uz dienvidiem cauri Marokai, Mauritānijai, līdz Mali, tad atpakaļ cauri Alžīrai un Tunisijai, pāri Vidusjūrai ar kuģi, un uz mājām. Diemžēl tas iznāktu par ilgu, piedevām ar alžīriešiem neko nevar saprast. Tāpēc tagadējais plāns tapa līdzīgs, tikai vienā virzienā, līdz Mali, no kurienes atpakaļ ar lidmašīnu. Un mašīnas atstājam Mali, vai, ja izdodas, mēģinām tās tur pārdot. Šī iemesla dēļ mašīnas arī netika nemaz speciāli gatavotas, tas ir, tās netika pat redzētas pirms izbraukšanas!

Anglijā interneta izsoļu lapā ebay.co.uk nopirku divus spēkratus – Range Rover 1987. gada, un Mitsubishi Shogun – 1989. gada. Un mēs – četri dēkaiņi – sākām ar tiem braukt tikai otrajos Ziemassvētkos. Rezerves daļu līdzi – nulle. Nē, Vilim tomēr kabatā vienai jakai bija gadījies maisiņš ar jauniem ventiļiem, un man nez kā somā kaut kāds relejs.




Par dalībniekiem

Tātād, es, Kaspars, un mans kolēģis Uģis vienā mašīnā, un mani vecāki Maruta un Vilis otrā. Ja mēs ar Uģi saviem priekšniekiem un citiem kolēģiem jau kritām uz nerviem ar laika skaitīšanu līdz izbraukšanai jau no Jāņiem, tad ar maniem vecākiem stāsts pilnīgi citāds – 11. decembrī viņi man uzklupa ar prasību kratīties līdzi, un nekavējoties, tajā pašā vakarā ebay tika nopirkts viņu micubiši.



Par mašīnām

Range Rover, 3,5 litri, astoņu cilindru dzinējs, automātiskā pārnesumkārba, 20 gadi vecs. Sarkanā krāsā, ar smilšu krāsas salonu. Panelis gan smilšu krāsā bija tikai ceļojuma beigās... Iegādes cena – 875 mārciņas. Slikti amortizatori, bet komplektā arī gāzes iekārta. Tā noderēs nedaudz ietaupīt naudu šķērsojot Eiropu. Jo reindža iesauka ir – Mr Apetīte.

Mitsubishi Shogun, 3 litri, seši cilindri, arī automāts, 18 gadi. Zils, ar septiņām sēdvietām, un milzīgu lūku, kas nestrādā. Cena – 550 mārciņas. Saukts par micubišitu, tas patērēja ap 30 % mazāk benzīnu, kā reindžs.



Par aprīkojumu

Principā tāda nebija. Jo – cik gan paņemsi līdzi lidmašīnas 20 kilogramos? Kvalitatīvs 12V kompresors, un kārtīga tauva mašīnām, salasītu instrumentu komplekts, un Knipex Cobra stangas – visuniversālākais instruments, ko man nācies turēt rokās.
Gulēšanai divas Quenchua 2 sekunžu teltis, 2 piepūšamie matrači, katram guļammaiss. Tas bija viss, kas līdzi.

Virtuves lietas – pannu, katlus, bļodas, un pamata pārtiku iepirkām Spānijā pa ceļam. Ar domu papildināt krājumus vietējos tirgos cik vien bieži iespējams.



Dienasgrāmata

25. decembris
Izlidojam no Rīgas. Uģis grib apdraudēt valsts drošību ar šveiciešu nazi, to viņam konfiscē drošsirdīgie robežsargi. Sākam ar aliņiem izlidošanas bārā. Brr, 2 lati mazais, bet nekas, drīz būs vēl sliktāk, braucam taču uz Angliju.

Lidostā mūs sagaida Pīts – mans draugs un pudeles brālis, pie kā arī ir mūsu mašīnas. Atbraucis ar micubiši, un izmantojam visus sēdekļus. Tā kā ir Z – diena, viss Anglijā ir slēgts. Pat krogi. Tāpēc iedzeram pie Pīta mājās, un čučēt.



26. decembris
Pīts mums sagatavojis atrakcijas – Vindlšemā, kur viņš mīt, ikgadus notiek Pram race – šovs, kurā komanda ar vismaz diviem dalībniekiem, no kuriem viens atrodas iekš jebkā uz riteņiem, un otrs stumj, mēģina apskriet visus Vindlšemas krogus, kuros visiem jāiedzer pa mēriņam. Diemžēl piedalīties mēs nevaram, jo prāmis uz Franciju ir jau pēcpusdienā, bet šovā tomēr piedalāmies. Jo izripinām uz ielas ļoti eksotisku Anglijā auto – GAZ 69, ar ko braucam līdz krogam.



Pēcpusdienā braucam prom. Mums pievienojas Zane un Ieva ar Renault Clio, meitenes mēģinās vilkties līdzi Plīmutas - Bandžulas pasākumam, jo par vēlu pieteicās. Pīts ar Rodžeru savā VW Golf arī brauc uz Bandžulu, un nu mums ir četru mašīnu konvojs līdz Marokai.

Kad krēslas stundā mēģinām ieslēgt gaismas, to, izrādās, reindžam nav. Mazais remontiņš benzīntankā parāda, ka pa lampām vajag iesist, tad deg arī tuvās gaismas. Reno turpat tiek salabots logu tīrītājs, un ap pieciem esam pie prāmja. Šeit sapulcējušies daudz angļu avantūristu – bariņš bandžulistu, un ir arī tādi, pēc kuru uzlīmēm var spriest, ka viņi arī brauc uz Timbuktu.



Pēc stundas jau esam Francijā. Tiek meklēts benzīntanks, bet pirmais ir tikai ar franču kredītkartēm, otrajā ir arī mūsu meklētā gāze. Paiet gan labs brīdis, kamēr iemanāmies, kā to iepildīt.

Vēl pēc pāris stundām esam Parīzē. Ir tumšs, un izskatās, ka esam apmaldījušies. Lielā maģistrālā iela ir slēgta, un braucam cauri kaut kādam purvciemam, ik pa brīdim paliekot dažādās luksofora pusēs. Apvedceļu norādes nekādas, bet toties piestājam pie kebabu ēstuves. 3 eiro par čīzburgeru un kartupelīšiem, un garšīgiem – tas nav dārgi!

Ap pusnakti mūsu vadonis Pīts nokļuvis apvidū, ko pazīst, jo pirms kādiem gadiem tur dzīvojis. Tad nu viņš mūs ved uz pļaviņu, kur varot netraucēti pārgulēt.



27. decembris
No rīta visi – gan tie, kas gulēja teltīs, gan tie, kas gulēja mašīnās, ir pārsaluši. Micubiši ir termometrs, bet Fārenheita grādos. Kad pārtulkojam Celsijā, saprotam, kāpēc – bija mīnus četri grādi!

Dodamies uz vietējā benzīntanka kafejnīcu brokastu kafijas meklējumos. Pēc tam – braucam, braucam, braucam, no viena benzīntanka uz nākošo. It īpaši mēs, ar Mr Apetīti.

Vakarpusē iebraucam Spānijā. Benzīns ir lētāks, bet gāzi vairs nekur neredz. Atkal paliekam pa nakti pļaviņā, bet nosalstam tikpat. Kad paliks siltāks?



28. decembris
No rīta visi ļoti ātri savācamies, un turpinām braukt. Pie Saulkrastiem – Costa del Sol – šķiramies no pārējās kompānijas – mums jāsatiek anglis Džefs, kas mīt kūrortpilsētiņā nost no autostrādes. Tieši šinī brīdī reindžam nokrīt izpūtējs. Piesienam ar drāti, un braucam tālāk.

Satikuši Džefu, dodamies tālāk.

Paliekam pa nakti Plimutas-Bandžulas rallija organizētā viesnīcā. Satiekam manu vecu čomu Orenu, kaut kādu krānu latvieti kas lielās vienā lielībā. Arī pārējie latvieši iekš PBC ir tur, bet jau pazuduši, parunājamies tikai ar Āri un Imantu. Lielā lielā alkohola sagurumā ejam gulēt.




29. decembrī.
No rīta satiekamies ar pārējiem latviešiem, pēc tam vieni paši jau ar prāmi 11:00 pārceļamies uz Tanžeru. Robežkontrole uc sviests aizņem ap divām stundām, tad dodamies uz Fesu. 300 km ceļš aizņem ilgu laiku, Fesā esam jau tumsā, ap septiņiem. Zinām, ka uz Sefrū ceļa ir kempings, un navigējam cauri pilsētai. Pie pirmā krustojuma piesitas vietējais mudaks uz mopēda, kurš grib ‘rādīt ceļu’.

Mēģinājumi viņu atšūt neizdodas, un viņš seko mums uz sava draņķa mopēda visu ceļu caur pilsētai, krītot uz nerviem, un traucējot satiksmei. 100 metru no kempinga viņš atšujas, vēl pagūstot nolamāt mūs pa idiotiem. Kempingā bariņš austriešu ar mersedesiem, un vēlāk iebrauc arī angļu reno 4, kas piedalās Plimutas – Bandžulas braucienā. Vīrs ap 40, bet braucienā paņēmis līdzi savu mammu...

Neskatoties uz to, nosalstam kā poļu nabagi.



30. decembris
Ceļš uz un pa Atlasa kalniem, uhh. Pirmie 200 km pa samērā lielu maģistrāli. Tas gan nenozīmē, ka jebkurā vietā ceļu nevarētu šķērsot ēzelis, kaza, berbers, vai govs. Un ka pa ceļu nebrauks pajūgi, motobloki, mopēdi, un nāvīgi pārkrauti smagie, kas kalnos nevar uzbraukt citādi, kā ar pirmo pārnesumu. Līdz ar to pārvietošanās lēna, bet skaista. Mums nemaz nevajag lietot tauri – parēcinam mašīnas motoru, un visi (izņemot ēzeļus un smagās mašīnas) no ceļa pamūk nost.

Izbraucam caur Ifrane – pilsētiņa, kas būvēta Francijas Alpu stilā! Savādi – pēkšņi jūties, kā citā valstī! Ifrane ir kā vasaras rezidence karalim, un citiem tuvu imperatoram stāvošajiem, jo tad šeit ir patīkami vēss. Karaļa rezidence slēpjas lielā parkā, nojaust, ka tāde tur ir, var pēc lielajiem sargkareivju bariem.

Vēlāk iegriežamies pa mazākiem ceļiem kalnos. Uz augšu, uz augšu, uz augšu... Vakars 2000 metru augstumā esošā miestā Imilchil, pie mīnus 10 grādiem. Vakariņās – labākais couscous, kas jebkad ir ēsts. Atkal, neskatoties uz daudz šmigas, nosalām kā poļu nabagi. Viesnīcas šie neapsilda principā. Bet ceļš nāvīgi smuks, pārejas un stāvumi, un brasli... Sniegs...




31. decembris
Devāmies nosaluši no mūsu viesmīlīgās viesnīcas Todra aizas virzienā. 20 km bezceļa, un secinājām, ka tālāk par Agoudal miestu ceļa nav, kas ir totāli aizsnidzis. Tā nu devāmies atpakaļ, un 2700 metru pārejas vietā šķērsojām 2400 metrīgu, bet pa asfaltu. Arī šis ceļš gan bija krāšņs – apsnigusi plakankalne ap 2200 metru augstumā, un pēc tam lēns nobrauciens no kalniem pa Ziz upes aizu.



Pēc dienas un 300 km riņķošanas pa kalnu ceļiem tomēr iebraucām Todra aizā no otras puses, lai saprastu, ka ceļš šeit vienkārši ir aizskalots kā tualetes podā. Atradām naktsmājas labā, dārgā, bet aukstā viesnīcā. Jaunais gads pie berberu nacionālā ēdiena, un mini aliņa pa 3 eiro...

1.janvāris
Kalni, kalni, kalni. Nobraucām ap 600 km pa Atlasa, Anti Atlasa, un vēl sazin kādām grēdām. Atradām jaunuzbūvētu ceļu, kas maršrutu saīsināja par kādiem 100 km. Šis ceļš vēl nebija mūsu 2005. gada kartē. Līdz ar to ceļš lieliskas kvalitātes, un skati grandiozi, nevar aprakstīt. Vakarā palikām pa nakti mūsu pašu woomf teltīs, un pirmo reizi BIJA SILTS!!!



2.janvāris
1000++ km pa ceļu, un apkārt nekā. Pa labi – Atlantijas okeāns līdz Meksikai, pa kreisi – Sahāra līdz Sarkanajai jūrai. Ceļš taisns, satiksmes maz, izmēģinājām reindža maksimālo ātrumu, iebridām līdz potītēm okeānā netālu no strandējuša kuģa, nofotografējāmies pie betona kamieļiem.

Tuvojoties Laayonne pilsētai pārsteigums – divos benzīna tankos nav benzīna. Pēdējos 10 km līdz Laayonne veicam striķī aiz micubiši.

Vēlu vakarā apmetamies pie smilšu kāpas, bet jau pēc pāris stundām dodamies tālāk, jo vējš pluina teltis ar tādu troksni, ka tas nav izturams. Bet – pēc 300 km, kad mums atkal vajag benzīnu, kārtējo reizi tā nav. Nākošais benzīntanks pēc 80 km, un, pasnauduši pāris stundas, drosmīgi dodamies tā virzienā.



3.janvāris
Pie pagrieziena uz Dakhla, kas atrodas uz pussalas, benzīntanks ciet vispār. Piereģistrējušies pie visur esošajiem policistiem, izlemjam nedoties uz pilsētu, bet turpināt ceļu pa šoseju – 30 km šā vai tā līdz benzīntankam, un no pilsētas mums neko šobrīd nevajag. Atkal pēdējos 10 km līdz dārgā šķidruma tirgotavai veicam striķī, salejam pilnus visus caurumus, un dodamies uz Mauritānijas robežu.

Robeža aizņem ap stundu, vēl tikpat pie mauritāņiem, un dodamies uz Nuadibou. Tā ir, pēc dažu domām, ļoti slikta pilsēta, bet nemaz tik briesmīgi jau nav. Protams, netīrība, mušas, utt, bet ir arī internets, duša, un benzīntanks. Samainām naudu, izrādās, pēc labākā kursa šajā valstī. Iepirkāmies vietējā tirgū. Nepieradušie šausminās... Rīt dodam prom tuksnesī, 500 km pa nekurieni...

Turpinājums sekos


  
 
 Iepriekšējais →


.


Sludinājumi →Pievieno savu →
Pārdod
Google Pixel 3a

135.00 EUR
Pārdod
Pilsētas velo Gazelle Orange

235.00 EUR
Pārdod
Klasisks velo, 28

255.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7a

395.00 EUR
Pārdod
Sieviešu velo, 3 ātrumi

265.00 EUR
Pārdod
Samsung Galaxy S10e black

209.00 EUR
Pārdod
Samsung Galaxy S23 5G

425.00 EUR
Pārdod
Google Pixel 7 Pro

499.00 EUR
↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv
Mastodon
Realizācija Tup un Turies