KAKAO.lv
Autors: Edgars

Labu apetīti, dēliņ!

Idejas
Labu apetīti, dēliņ!

Apkārt zibēja tuneļa ugunis. Ass, reaktīvo izplūdes gāzu piesātināts gaiss virpuļoja ap manu policista ķiveri, kura tiktu norauta līdz ar manu galvu, ja gaisu nešķeltu mana policijas lidocikla vējstikls. Policijas lidocikli, ziniet, ir ātrāki par civilo transportu, kas labi noder šādos pakaļdzīšanās gadījumos, tomēr trīssimt kilometri stundā publiskā satiksmes tunelī pat man nemitīgi uzdzina aukstas tirpas, un es karsti vēlējos, kaut šī pakaļdzīšanās ātrāk beigtos.

 


 

Bēgošās uguntiņas man priekšā izmisīgi lavierēja starp daudz lēnākajiem transporta līdzekļiem, brīžiem tik tikko izvairoties no griestus balstošajām kolonnām un smagajiem vilcējiem.


Te pēkšņi mans mērķis izdarīja neveiklu manevru, viņa lidocikls atsitās pret kāda vilcēja kāpsli, zaudēja dzinēju un, dzirksteles šķiezdams, pazuda zem vilcēja riteņiem. Milzīgais transportlīdzeklis zaudēja līdzsvaru un negaidīti strauji saslīdēja šķērsām tunelim, aizšķērsojot manu ceļu. Izmisīgi sasviedu lidociklu sāniski, tomēr ātrums bija pārāk liels, un pēc mirkļa pasauli aprija zvērojoša uguns.

 

Atvēru acis. Istabā bija gaišs, kaut rīta saule tikai pa šauru logu aizvērtņu spraudziņu iespīdēja telpā, zīmējot silti dzeltenu vertikālu līniju uz sienas. Tātad tas bija tikai sapnis! Atvieglots gulēju vēl dažas sekundes, līdz mājsistēma uztvēra, ka esmu pamodies, un noklikšķēja releji, ieslēdzot klusinātu mūziku un atverot loga aizvērtņus. Istaba pielija ar spilgtu saules gaismu un kalendārs pie sienas automātiski paaugstināja attēla un datumu tabulas kontrastu. Sākās vēl viena 2042.gada diena.


Kad nokāpu lejā, virtuvē, tur neviena nebija. Vien infodisplejs uz galda mirkšķināja paziņojuma ikonu; taču es tāpat zināju, ko tas man vēstīs: “Labrīt, dēliņ! Devos uz darbu, brokastis nomērdē un uzgrauzdē pats!”


Nopūtos un devos pie inkubatora. Lai arī vecs modelis, tas darbojās itin labi, un zaļie sienāži tajā vairojās uz nebēdu. Izvēlējos mazo sienāžu filtru - māmiņa gan vienmēr liek ēst lielos, jo veci tie kļūst sīksti, bet mazie ir saldāki, tāpēc, kad vecāki neredz, labāk ēdu tos. Ievietoju trauku ar atlasītajiem kukaiņiem grauzdētājā - parocīgā ierīcē, kas brokastis pāris minūtēs nomērdēja un uzgrauzdēja līdz nepieciešamajai pakāpei.


Lepsis

Mazliet vēlāk, kraukšķinot aprimušos lēkātājus, aizdomājos par senču netālredzibu. Tikai ap 2013.gadu cilvēki saprata, cik noderīgs proteīnu avots ir kukaiņi, un cik bezjēdzīgi ir pārtikai audzēt un pavairot staigājošās resursu izšķērdēšanas fabrikas - lopus. Šodien es domīgi košļāju augstākās kvalitātes sienāžus un nemaz nezināju, pat negribēju zināt, kā garšo lopa gaļa. Droši vien pretīgi.


  
 
 Iepriekšējais →
Komentēt šo rakstu    
    
Mārcis Fjododõrs    2013-06-12,22:30
- Par tiem klikšķošajiem relejiem - atgādināja kādu zinātniskās fantastikas īsstāstu, kur sākums tika līdzīgi aprakstīts, tikai tur bija atomkarā nopostītas pilsētas viena pārpalikusī māja, kas izpildīja automātiskas darbības, lai arī tajā neatradās cilvēki. Laikam labāk grauzt sienāžus. Patīkams raksts.
   Labot Tautas Policija - nospied šo, ja tev šķiet, ka šis komentārs nav cienīgs te atrasties    atbildēt 
       
electic >Mārcis Fjododõrs    2013-07-12,20:36
- Aizeks Aizimovs, no stāstu krājuma - Es, Robots.
   Labot Tautas Policija - nospied šo, ja tev šķiet, ka šis komentārs nav cienīgs te atrasties    atbildēt 
    
KKTK    2013-06-12,22:33
- Yes, beidzot raksts Kakao garā! Bravo, gribu dzīvot nākotnē! :]
   Labot Tautas Policija - nospied šo, ja tev šķiet, ka šis komentārs nav cienīgs te atrasties    atbildēt 
    
Boo    2013-06-13,05:12
- ... Droši vien pretīgi
   Labot Tautas Policija - nospied šo, ja tev šķiet, ka šis komentārs nav cienīgs te atrasties    atbildēt 
    
slinjkje    2013-06-14,14:34
- labs, tiešām labs Edgar
   Labot Tautas Policija - nospied šo, ja tev šķiet, ka šis komentārs nav cienīgs te atrasties    atbildēt 


↑ uz augšu          Copyright © Tup un Turies SIA | reklama@kakao.lv | info@kakao.lv | +371 29436290